Kapsētas grāmata

-    Kurp tu dosies? Nevs gribēja zināt. Tad viņš sacīja: Protams, man tevis pietrūks, lai arī kur tu ietu…

-   Tu esi tik dumjš, Liza Hempstoka nočukstēja, pieskaroties Neva rokai, pārāk dumjš šai dzīvei. -

Nevs sajuta raganas lūpas pieskārāmies viņa vaigam un lūpu kaktiņam. Liza viņu noskūpstīja, un viņš bija pārāk pārsteigts un izsists no sliedēm, lai zinātu, ko darīt.

Raganas balss sacīja: Arī man tevis pietrūks. Mūžam. Vēja brāzma sabužināja viņa matus vai varbūt tas bija Lizas rokas pieskāriens -, un tad Nevs zināja, ka ir palicis viens.

Viņš piecēlās.

Nevs piegāja pie kapličas durvīm, pacēla akmeni pie sliekšņa un izņēma rezerves atslēgu, ko te bija atstājis kāds jau sen miris ķesteris. Viņš atslēdza lie­lās koka durvis, pat nemēģinot izslīdēt tām cauri. Durvis skaļi nočīkstēja gluži kā protestējot.

Kapličā bija tumšs, un Nevs saprata, ka ir samiedzis acis, lai varētu kaut ko saskatīt.

-    Nāc iekšā, Nev, sacīja Sailass.

-   Es neko neredzu, zēns teica. Ir pārāk tumšs.

-   Jau? Sailass brīnījās. Viņš nopūtās. Nevs dzir­dēja samta čaboņu, sērkociņa sprakstoņu, un aizbild­nis aizdedzināja divas lielas sveces, kas bija ievieto­tas izgrebtā koka svečturī telpas tālākajā galā. Sveču gaismā Nevs redzēja aizbildni stāvam pie augstas, ar ādu apvilktas lādes, kas bija pietiekami liela, lai garš vīrs varētu tajā ierāpties un gulēt. Tai blakus bija Sailasa melnā ādas soma, kuru Nevs jau agrāk bija redzējis, bet tik un tā uzskatīja to par ļoti iespai­dīgu.

Lāde bija izoderēta ar baltu audumu. Nevs ielika roku tukšajā lādē un pieskārās baltajiem zīda pala­giem un sausajai zemei.

-   Vai te tu guli? viņš jautāja.

-   Kad esmu prom no mājām, Sailass teica.

Nevs pārsteigts samirkšķināja acis. Sailass bija

dzīvojis te tik ilgi, cik vien viņš atcerējās. Vai tad te nav tavas mājas?

Sailass pašūpoja galvu. Manas mājas ir tālu, tālu prom, viņš teica. Es pat nezinu, vai tur kāds vēl dzīvo. Manā dzimtenē ir daudz kas mainījies, un nav ne jausmas, vai man ir, kur atgriezties.

-    Tu dodies prom? Nevs jautāja. Mainījās viss, kas kādreiz bija licies mūžīgs. Tu patiešām dodies prom? Bet… tu taču esi mans aizbildnis.

-   Es biju tavs aizbildnis. Tagad tu esi pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos. Man ir jāsargā citi.

Sailass aizvēra brūnās ādas lādes vāku un nostip­rināja to ar siksnām un sprādzēm.

-   Vai es nevaru palikt tepat, kapsētā?

-   Tev nevajadzētu palikt, Sailass ļoti maigi teica. Nevs nekad nebija dzirdējis viņu tā runājam. Visiem ļaudīm, kas te mīt, ir bijusi sava dzīve, kaut arī nereti pavisam īsa. Tagad ir tava kārta. Tev jādzīvo.

-   Vai es varu doties kopā ar tevi?

Sailass pašūpoja galvu.

-   Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

-    Varbūt. Sailasa balss skanēja laipni, tajā bija vēl kāds noslēpums. Vai nu tu redzēsi mani, vai ne, bet esi drošs es tevi vērošu. Viņš nolika ādas lādi pie sienas un piegāja pie durvīm telpas stūrī. Nāc man līdzi! Nevs soļoja aiz Sailasa un nokāpa lejup pa šaurajām spirālveida kāpnēm kapenēs, kas atradās zem kapličas. Es atļāvos sapakot tavu ceļasomu, Sailass paskaidroja, kad viņi bija nokāpuši lejā.

Virs vecu dziesmu grāmatu kaudzes stāvēja maza ādas soma, kas līdzinājās Sailasa somai. Tur atrodas tavas mantas, Sailass sacīja.

-    Pastāsti par Goda Sardzi, Sailas, Nevs lūdza. Tu esi Goda Sardzē, un Lupesku jaunkundze bija. Kas vēl? Vai jūsu ir daudz? Ko jūs darāt?

-    Diemžēl ne visu, kas būtu vajadzīgs, Sailass sacīja. Galvenokārt mēs sargājam robežas. Lai tās netiktu pārkāptas.

-    Kādas robežas? Sailass neatbildēja.

-   Jūs apturat tādus cilvēkus kā vīrs Džeks un viņa ļaudis?

-   Mēs darām to, kas mums jādara, Sailass sacīja. Viņš izklausījās noguris.

-   Bet jūs rīkojaties pareizi! Jūs taču apturējāt Džekus! Viņi bija briesmīgi. īsti briesmoņi.

Sailass pienāca tuvāk Nevam, un zēnam bija jāatgāž galva, lai ieskatītos garā vīrieša bālajā sejā. Aizbildnis sacīja: Es ne vienmēr esmu rīkojies pareizi. Kad biju jaunāks… tas, ko darīju, bija vēl sliktāk nekā tas, ko darīja Džeks. Es biju sliktāks par viņiem visiem. Es biju briesmonis, Nev, vēl sliktāks par briesmoni.

Nevam pat neienāca prātā, ka aizbildnis varētu melot vai jokot. Viņš zināja, ka Sailass saka patiesību, un jautāja: Bet tu vairs tāds neesi, vai ne?

Sailass tikai teica: Cilvēki var mainīties, un tad apklusa. Nevs prātoja, vai aizbildnis atceras savu pagātni, bet tad Sailass sacīja: Man bija gods būt par tavu aizbildni, jauno cilvēk. Viņš no apmetņa kro­kām izvilka vecu, piebāztu maku. Tas tev. Ņem.

Nevs paņēma maku, bet neatvēra to.

-    Tajā ir nauda. Pietiekami, lai tu varētu uzsākt jaunu dzīvi, bet ne vairāk.