Kapsētas grāmata

Nevs aizgāja līdz augstajam, smailajam kapakme­nim tas slējās augstu pret debesīm, un tajā bija iegravētas otrādi ap vērstas lāpas un gaidīja, bet neviens neparādījās. Viņš sauca Alonso Džonsu vārdā, pieklauvēja pie kapakmens, bet neviens neatbildēja. Nevs noliecās, lai iebāztu galvu kapā un pasauktu savu draugu, bet tā vietā, lai izslīdētu cauri akmens apmalei kā ēna, kas šķērso tumšāku ēnu, viņš sāpīgi atsita pieri. Zēns sauca vēlreiz, bet neko un nevienu nemanīja, un viņš uzmanīgi devās atpakaļ zaļajos džungļos un gāja gar pelēkajiem kapakmeņiem, līdz nonāca uz takas. Trīs žagatas, kas bija sēdējušas vilkābelē, pacēlās spārnos, kad viņš gāja garām.

Nevs neredzēja nevienu mirušo, līdz nonāca kap­sētas dienvidrietumu nogāzē, kur ievēroja sen pazīs­tamo Sloteru mātes apveidu sīciņu sievieti milzīgā apmetnī un platā aubē staigājam starp kapakme­ņiem. Galvu noliekusi, viņa meklēja pirmās pavasara puķes.

Sveiks, zēn! viņa uzsauca. Te aug kreses. Vai tu varētu dažas noplūkt un nolikt uz mana kapa?

Nevs saplūca sarkanās un dzeltenās puķes un aiz­nesa pie Sloteru mātes kapa, kas bija tā saplaisājis un laikazoba sagrauzts, ka uz tā varēja izlasīt tikai vienu vārdu SMEJIES.

Šis uzraksts bija mulsinājis vietējos vēsturniekus jau daudzus gadsimtus. Zēns ar dziļu cieņu nolika ziedus kapakmens priekšā.

Sloteru māte viņam uzsmaidīja. Tu esi labs zēns. Nezinu, ko mēs bez tevis darīsim.

-   Paldies, Nevs sacīja. Vai jūs nezināt, kur visi palikuši? Jūs esat pirmā, ko šonakt redzu.

Sloteru māte uzmeta zēnam asu skatienu. Ko tu izdarīji ar savu pieri? viņa šerpi noprasīja.

-   Es atsitos pret Džonsa kunga kapu! Tas bija ciets. Es…

Sloteru māte saknieba lūpas un piešķieba galvu. Vecās, vērīgās acis nopētīja Nevu no galvas līdz papē­žiem. Es tevi nosaucu par zēnu, vai ne? Bet laiks aizlido vēja spārniem, un tu jau esi kļuvis par jaunu vīrieti, vai ne? Cik tev ir gadu?

-  Manuprāt, apmēram piecpadsmit. Lai gan es jūtos tāpat kā vienmēr, Nevs teica, bet Sloteru māte viņu pārtrauca: Un es joprojām jūtos tāpat kā tā mazā meitene, kas ganībās vija margrietiņu vainagu. Tu vienmēr būsi tu pats, tas nekad nemainīsies, tomēr tu allaž mainīsies, un tur neko nevar darīt.

Večiņa apsēdās uz akmens un sacīja: Es atce­ros to nakti, kad tu ieradies, zēn! Es teicu, ka mēs nedrīkstam ļaut tev aiziet, un tava māte piekrita, un visi kapsētas iedzīvotāji sāka runāt, vai atļaut tev palikt vai ne, līdz parādījās Lēdija Pelēkā. "Kapsētas iedzīvotāji," viņa teica, "klausiet Sloteru māti. Vai tad jums nemaz nav līdzcietības kaulos?" Tad viņi visi man piekrita. Sloteru māte apklusa un pašūpoja galvu. Te nekas daudz nenotiek un dienas līdzi­nās cita citai. Gadalaiki rit. Efejas aug. Kapakmeņi sagāžas. Bet kopš te ieradies tu… Es priecājos, ka tu pie mums ieradies, tas arī viss.

Sloteru māte piecēlās, izvilka no piedurknes lina mutautiņu, uzspļāva uz tā, pastiepās un notīrīja no Neva pieres sakaltušās asinis. Tā, tagad tu izskaties pienācīgi, viņa bargi teica. Nezin gan, kad mēs atkal satiksimies… bet sargi sevi.

Pavisam apmulsis, Nevs devās atpakaļ uz Ouvenu kapu un ar prieku redzēja, ka abi vecāki viņu gaida. Kad zēns pienāca tuvāk, viņa prieks pārtapa raizēs kāpēc Ouvena kungs un kundze stāv abpus kapakme­nim tik stīvi kā stikla vitrāžas tēli? Viņš nesaprata, kas notiek.

Tēvs paspēra soli uz priekšu un sacīja: Labvakar, Nev! Ceru, ka tev klājas labi.

-  Apmierinoši labi, Nevs atteica, jo Ouvena kungs tā vienmēr atbildēja saviem draugiem, ja tie uzdeva šādu jautājumu.

Ouvena kungs turpināja: Mēs ar Ouvena kundzi visu mūžu ilgojāmies pēc bērniem. Manuprāt, mums nevarēja būt labāka dēla par tevi, Nev. Viņš ar lep­numu lūkojās uz zēnu.

-   Paldies tev, tēt, bet… Nevs iesāka un vērsās pie mātes, cerot, ka viņa paskaidros, kas te notiek, bet Ouvena kundze jau bija pazudusi. Kur viņa palika?

-   Ak, tu jau zini, Ouvena kungs izskatījās apju­cis. Tā taču ir Betsija. Vienmēr kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nu, es nezinu, ko vēl varētu teikt… tu zini?

-    Nē, Nevs atzinās.

-    Manuprāt, tevi gaida Sailass, sacīja tēvs un izgaisa.

Bija jau pāri pusnaktij. Nevs devās uz veco kap­liču. Koks, kas bija audzis no notekcaurules kapličas tornī, pēdējā vētrā tika izgāzts, tas bija norāvis lejā daļu jumta dakstiņu.

Nevs apsēdās uz pelēkā koka soliņa, bet no Sailasa nebija ne miņas.

Atlidoja vēja brāzma. Bija viena no tām vasaras naktīm, kad krēsla, šķiet, ilgst mūžīgi. Bija silts, bet Nevs juta, ka uz rokām uzmetas zosāda.

Balss pie pašas auss sacīja: Saki, ka tev manis pietrūks, tu, ļumpausi.

-  Liza? Nevs pārjautāja. Viņš nebija sastapis jauno raganu vairāk nekā gadu, kopš nakts, kad kapsētā bija ielauzušies Visu Arodu Džeki. Kur tu biji palikusi?

-    Vēroju, viņa atteica. Vai tad dāmai jāstāsta viss, ko viņa dara?

-    Tu vēroji mani? Nevs izsaucās.

Lizas balss skanēja Nevam pie pašas auss. Dzīve ir domāta dzīvošanai, Nevien Ouven. Viens no mums ir pārāk liels muļķis, lai dzīvotu, un tā neesmu es. Saki, ka tev manis pietrūks.