Kapsētas grāmata

Nevs jau gribēja teikt, ka nav izsalcis, bet tie būtu meli. Viņš jutās kā slims. Galva griezās. Un viņš bija izsalcis. Varbūt picu? zēns ierosināja.

Viņi cauri kapsētai gāja uz vārtu pusi. Nevs redzēja kapsētas iemītniekus, bet tie ļāva zēnam un viņa aiz­bildnim paiet garām, nesakot ne vārda. Viņi tikai vēroja.

Nevs mēģināja pateikt viņiem paldies par palī­dzību, izsacīt, cik ļoti viņš ir pateicīgs, bet mirušie neatbildēja.

Picērija bija spoži izgaismota, Nevam tā šķita pārāk gaiša. Viņi ar Sailasu sēdēja pašā tālākajā galā, un aizbildnis parādīja zēnam, kā izmantot ēdienkarti un kā pasūtīt ēdienu. (Sailass pasūtīja glāzi ūdens un salātus, kurus dzenāja pa šķīvi ar dakšiņu, bet ne reizi nepielika pie lūpām.)

Nevs ar lielu sajūsmu apēda picu. Viņš neuzdeva jautājumus. Sailass vai nu sāks runāt pats, vai arī ne.

-   Mēs par viņiem… par Džekiem zinājām jau ilgu laiku, Sailass beidzot sacīja. Tomēr mēs viņus pazi­nām tikai pēc viņu darbiem. Domājām, ka Džeki varētu būt apvienojušies kādā organizācijā, bet viņi pārāk labi maskējās. Tad piedzimi tu, un viņi nogalināja tavu ģimeni. Un pamazām man izdevās viņus izsekot.

-  Vai "mēs" nozīmē tevi un Lupesku jaunkundzi? Nevs gribēja zināt.

-   Jā. Un vēl citus.

-    Citus no Goda Sardzes, Nevs secināja.

-   Kā tu uzzināji par… Sailass iesāka, bet tad tur­pināja, it kā neko nebūtu dzirdējis: Lai nu tā būtu. Mazām pelēm lielas ausis, kā ļaudis mēdz sacīt. Jā. To visu es darīju kopā ar Goda Sardzi. Viņš pacēla glāzi, pielika to pie mutes, mazliet samitrināja lūpas, un atkal nolika glāzi uz galda.

Galda virsma bija gluda kā spogulis, un, ja kāds būtu palūkojies tuvāk, tad redzētu, ka garajam vīram nav spoguļattēla.

-   Tātad, Nevs sacīja, tagad, kad esi ticis ar to galā… vai tu vēl paliksi tepat?

-   Es devu solījumu, ka palikšu tik ilgi, līdz tu būsi pieaudzis.

-    Es esmu pieaudzis, Nevs apgalvoja.

-    Gandrīz pieaudzis, Sailass izlaboja, bet vēl ne gluži.

Viņš nolika uz galda desmit mārciņu banknoti.

-   Tā meitene, Nevs ierunājās. Skārleta. Kāpēc viņa tā izbijās no manis, Sailas?

Sailass neatbildēja, un jautājums palika gaisā, līdz vīrs un zēns izgāja ārā no gaišās picērijas pazīstamajā tumsā. Drīz vien viņus aprija nakts.

Somā viņam bija pase, kabata nauda.

8. NODAĻA Atvadas un šķiršanās

Dažkārt viņš vairs nespēja saskatīt mirušos. Jau kādus divus mēnešus, kopš aprīļa vai maija. Sākumā tie bija tikai atsevišķi gadījumi, bet pēdējā laikā tas atkārtojās arvien biežāk.

Pasaule mainījās.

Nevs klaiņoja pa kapsētas ziemeļrietumu daļu. Viņš bija nonācis līdz efejām apvītajam īves kokam, kas auga Ēģiptiešu gatves galā. Zēns pamanīja rudo lapsu un lielo, melno kaķi ar baltām krūtīm un ķepām, kas sēdēja taciņas vidū un kaut ko aizrautīgi apsprieda. Ieraudzījuši Nevu, viņi satrūkās un metās krūmājā, it kā būtu pieķerti plānojam sazvērestību.

Savādi, zēns nodomāja. Viņš bija pazinis šo lapsu jau kā lapsēnu, un melnais kaķis bija klīdis pa kap­sētu, cik vien sen Nevs spēja atcerēties. Viņi taču zēnu pazina. Ja dzīvnieki bija draudzīgi noskaņoti, viņi dažkārt pat ļāva sevi noglaudīt.

Nevs mēģināja izslīdēt cauri efeju aizkaram, bet netika cauri. Viņš noliecās un pastūma efeju zarus malā, un tomēr izspraucās tālāk. Zēns uzmanīgi gāja pa taciņu, izvairoties no grambām un bedrēm, līdz nonāca pie iespaidīgā kapakmens, kas slējās virs apbe­dījuma vietas, kurā atdusējās Alonso Tomass Garsija Džonss (1837-1905, Ceļiniek, laiks nolikt ceļaspieki).

Nevs pēdējo mēnešu laikā bieži nāca šurp: Alonso Džonss bija apceļojis visu pasauli, un viņam ļoti patika stāstīt Nevam par saviem ceļojumiem. Viņš parasti sāka ar vārdiem: Ar mani nekad nav noticis nekas interesants, tad drūmi piebilda: Turklāt es tev jau esmu visu izstāstījis, bet tad, acīm iemir­dzoties, Alonso izsaucās: Izņemot to vienu… vai es tev esmu stāstījis par…? Un lai arī kāds būtu tur­pinājums: Par to reizi, kad man vajadzēja bēgt no Maskavas? Vai: Par to gadījumu, kad es zaudēju Aļaskas zelta raktuves, kas bija veselu bagātību vēr­tas? Vai: Par bēgšanu no satrakota ganāmpulka pampās? Nevam atlika tikai papurināt galvu un cerīgi palūkoties uz ceļotāju, un drīz vien viņš varēja klausīties aizraujošus stāstus par satraucošiem pie­dzīvojumiem, par skaistām jaunavām, kuras Alonso bija skūpstījis, par ļaundariem, kurus viņš bija nošā­vis vai uzvarējis zobenu cīņās, par zelta maisiem un dimantiem, tik lieliem kā īkšķa gals, par zudušām pilsētām un augstiem kalniem, par tvaika vilcieniem un buriniekiem, par pampām, okeāniem, tuksnešiem un tundrām.