Kapsētas grāmata

Viņš juta, kā Slīrs sakustas un izplešas pa telpu. Atskanēja tāda skaņa, it kā lūztu tūkstošiem sausu zariņu, it kā telpā sakustētos kaut kas liels un varens. Un tad, pirmo reizi dzīvē, Nevs ieraudzīja Slīru. Vēlāk viņš gan nespēja aprakstīt, ko tieši bija redzējis: jā, tas bija kaut kas milzīgs, tam bija ķermenis kā milzu čūskai, bet galva… Briesmonim bija trīs galvas, kas balstījās uz trim kakliem. Sejas bija mirušas, tās iz­skatījās kā mozaīka, kas salikta no mirušu cilvēku un zvēru gabaliņiem, un tās klāja dīvaini raksti, purpurkrāsas tetovējumi, pārvēršot tās par savādi izteiksmī­gām maskām.

Slīra galvas dedzīgi ostīja gaisu ap vīru Džeku, it kā vēlētos viņam pieskarties un noglāsīt.

-    Kas te notiek? virs Džeks izsaucās. Kas tas ir? Ko tas dara?

-   To sauc par Slīru, un viņš sargā šo vietu. Viņam vajadzīgs saimnieks, kas pateiks, ko viņam turpmāk darīt, Nevs paskaidroja.

Džeks pacēla rokā seno nazi. Lieliski, viņš pie sevis noteica un tad skaļi paziņoja: Nu, protams! Tas gaidīja mani! Jā. Tas ir pilnīgi skaidrs. Es esmu tavs jaunais saimnieks!

Slīrs riņķoja pa kambari. SAIMNIEK? tas sajūs­mināts čukstēja, būdams tik priecīgs kā suns, kas pārāk ilgi pacietīgi gaidījis. SAIMNIEK? tas atkār­toja, it kā izgaršotu šo vārdu. Un tas garšoja labi, tāpēc sajūsmināts un ar ilgām balsī Slīrs vēlreiz teica: SAIMNIEK…

Džeks palūkojās uz Nevu. Pirms trīspadsmit gadiem es tevi pazaudēju, bet šodien mēs no jauna esam kopā. Ordeņa beigas. Jauna ordeņa sākums. Paliec sveiks, zēn! Viņš pielika krama nazi zēnam pie rīkles, bet otrā rokā satvēra biķeri.

-    Mani sauc Neviens, Nevs teica. Es neesmu kaut kāds zēns. Tad viņš ierunājās skaļāk: Slīr! Ko tu darīsi ar savu jauno saimnieku?

Slīrs nopūtās. MĒS VIŅU SARGĀSIM LĪDZ LAI­KU BEIGĀM. SLĪRS TURĒS VIŅU SAVOS VALGOS MŪŽĪGI UN NEKAD NEĻAUS VIŅAM IZBAUDĪT PASAULES BRIESMAS.

-    Tad aizstāvi viņu, Nevs teica. Tagad!

Es esmu tavs saimnieks! Tu klausīsi man! Džeks sacīja.

SLĪRS TIK ILGI GAIDĪJA, trīsbalsīgi sacīja trium­fējoša balss. TIK ILGI. Tas sāka vīties lielos gredzenos apkārt vīram Džekam.

Vīrs Džeks nometa zemē biķeri. Tagad viņam katrā rokā bija pa nazim: vienā krama nazis, otrā nazis ar garo, melno kaula rokturi. Vīrs Džeks uz­sauca: Atkāpies! Turies no manis pa gabalu! Nenāc tuvāk! Viņš cirta uz visām pusēm ar nažiem, bet Slīrs neatlaidīgi tinās viņam apkārt, noslēpjot Džeku savos gredzenos.

Nevs pieskrēja pie Skārletas un palīdzēja viņai pie­celties. Es gribu redzēt, meitene teica. Es gribu redzēt, kas notiek. Viņa izvilka atslēgu piekariņa diodi un ieslēdza to…

Tas, ko redzēja Skārleta, nelīdzinājās tam, ko re­dzēja Nevs. Viņa nevarēja saskatīt Slīru, un tā bija viņas laime. Meitene redzēja tikai vīru Džeku. Viņa redzēja bailes vīrieša sejā, un tās padarīja viņu līdzīgu vecajam Frosta kungam. Pārbijies viņš atkal līdzinājās tam jaukajam vīram, kas bija vedis Skārletu mājās no kapsētas. Džeks lidoja gaisā sākumā piecu, tad desmit pēdu augstumā virs zemes, mežonīgi vicinot nažus un mēģinot iedurt kaut kam, ko meitene nevarēja sare­dzēt, tomēr acīmredzami viņam nekas neizdevās.

Frosta kungs, vīrs Džeks sauciet viņu, kā gribat, tika aizrauts prom un piespiests pie kambara sienas ar plati izplestām kājām un rokām.

Skārletai izskatījās, ka Frosta kungs tiek rauts cauri akmens sienai, it kā kalns vēlētos viņu aprīt. Tagad varēja saskatīt tikai viņa seju. Viņš mežonīgi, izmisīgi kliedza, lai Nevs kaut ko aizvāc, lūdza, lai viņu glābj… Un tad viņa seja pazuda aiz sienas un balss apklusa.

Nevs piegāja pie altāra akmens. Viņš no zemes pacēla krama nazi, biķeri un saktu un uzlika atpakaļ, kur tiem bija īstā vieta. Metāla nazi viņš atstāja zemē.

Skārleta sacīja: Man šķita, tu teici, ka Slīrs nevar nodarīt pāri. Ka viņš var mūs tikai nobiedēt.

-   Jā, Nevs atbildēja. Bet viņam bija vajadzīgs saimnieks, ko sargāt. Viņš pats man atzinās.

-   Tu gribi teikt, ka zināji? meitene jautāja. Tu zināji, ka tā notiks…

-   Jā. Es cerēju uz to.

Nevs palīdzēja meitenei uzkāpt pa kāpnēm līdz Fro­bišera mauzolejam. Vajadzēs te visu sakārtot, Nevs ikdienišķi sacīja, lūkojoties uz grautiņa sekām. Skār­leta mēģināja neskatīties uz to, kas gulēja uz grīdas.

Viņi izgāja kapsētā. Tu zināji, ka tā notiks, Skārleta truli atkārtoja.

Šoreiz Nevs neatbildēja.

Meitene paskatījās uz viņu, it kā nesaprastu, ko tagad redz. Tātad tu zināji. Zināji, ka Slīrs viņu sagrābs. Vai tāpēc tu mani tur paslēpi? Vai tāpēc? Vai es biju tikai ēsma?

-   Tā nepavisam nebija, Nevs atteica, bet tad pie­bilda: Mēs taču esam dzīvi, vai ne? Viņš nekad vairs mūs neapdraudēs.

Skārleta juta, kā viņā pamostas dusmas un nik­nums. Bailes bija prom, un viņa vēlējās tikai atbrī­voties no spriedzes, izkliegt savas emocijas. Meitene cīnījās ar šo vēlmi. Kas notika ar pārējiem? Vai arī viņus tu nogalināji?

-    Es nevienu nenogalināju.

-    Tad kur vini ir?

-   Viens no viņiem guļ dziļā kapā ar lauztu potīti. Pārējie trīs ir… devušies tālu prom.

-    Tu viņus nenogalināji?