Kapsētas grāmata

Nevs sacīja: Es šodien biju aizgājis pie Alonso Džonsa, bet viņa nebija mājās… Vai varbūt viņš tur bija, tikai es nevarēju viņu ieraudzīt. Es gribēju, lai viņš man pastāsta par visām tām vietām, kuras viņš ir redzējis. Salas, delfīnus, ledājus un kalnus. Vietas, kur cilvēki dīvaini ģērbjas un ēd savādus ēdienus. Nevs brīdi vilcinājās, tad turpināja: Tās vietas taču joprojām tur ir, vai ne? Pasaule taču ir milzīga. Vai es varu tās apskatīt? Vai es varu turp doties?

Sailass pamāja. Jā, tevi gaida visa plašā pasaule. Tavas ceļasomas iekškabatā ir pase uz Neviena Ouvena vārda. Nebija viegli to dabūt…

-   Ja es pārdomāšu, vai varēšu atgriezties te? Nevs jautāja, bet tūlīt pats atbildēja uz šo jautājumu: Ja es atgriezīšos, šī vieta nebūs mainījusies, bet tās vairs nebūs manas mājas.

-   Vai vēlies, lai es tevi pavadu līdz kapsētas vār­tiem? Sailass jautāja.

Nevs papurināja galvu. Man tas jādara pašam. Ēm… Sailas… Ja tev kādreiz gadās nepatikšanas, tikai pasauc mani! Es tev palīdzēšu.

-    Es neiekuļos nepatikšanās, Sailass cienīgi sacīja.

-   Nē, laikam jau ne… Bet tik un tā…

Kapenēs bija tumšs, oda pēc pelējuma, veciem un mitriem akmeņiem, un Nevam pēkšņi šķita, ka telpa ir ļoti maza.

Viņš teica: Es gribu izbaudīt dzīvi. Es gribu to satvert rokās un noturēt. Es gribu atstāt pēdu nospie­dumus tuksneša smiltīs, gribu spēlēt futbolu ar dzī­viem cilvēkiem. Es gribu, Nevs apklusa, lai pado­mātu, un tad sacīja: es gribu visu.

-    Ļoti labi, Sailass sacīja. Viņš pacēla roku pie acīm, it kā lai atglaustu matus no sejas Sailasam šāds žests nemaz nebija raksturīgs. Viņš teica: Ja nu tomēr es kādreiz iekulšos nepatikšanās, tad noteikti došu tev zinu.

-   Lai gan tu nekad neiekulies nepatikšanās?

-    Kā jau tu teici.

Sailasa lūpu kaktiņi noraustījās, it kā viņš gri­bētu pasmaidīt, bet varbūt tā bija nožēla vai tikai ēnu spēle.

-    Paliec sveiks, Sailas, Nevs sacīja un pastiepa sveicienam roku, tāpat kā bija darījis bērnībā. Sailass to saņēma savā aukstajā, ziloņkaula baltajā plaukstā un cieši paspieda.

-    Paliec sveiks, Nevien Ouven.

Nevs paņēma savu mazo ceļasomu. Viņš atvēra durvis, izgāja no kapličas un devās prom pa taciņu, kas veda kalnā, un neatskatījās.

Kapsētas vārti jau sen bija slēgti uz nakti. Zēns prātoja, vai viņam vēl ir atļauts iziet tiem cauri vai arī būs jāiet atpakaļ uz kapliču, lai paņemtu atslēgu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, izrādījās, ka mazie apmeklētāju vārtiņi bija atslēgti un plaši atvērti kā gaidot. Bija tā, it kā kapsēta vēlētos no viņa atvadī­ties.

Pie atvērtajiem vārtiem gaidīja maza, apaļa, bāla sieviete. Viņa uzsmaidīja zēnam, kurš nāca tuvāk, un mēnesgaismā varēja redzēt, ka viņas acīs mirdz asaras.

-   Sveika, māt, Nevs sacīja.

Ouvena kundze notrausa asaras, tad noslaucīja vaigus ar piedurkni un pašūpoja galvu.

-    Vai tu zini, ko turpmāk darīsi? viņa jautāja.

-   Apskatīšu pasauli, Nevs sacīja. Iekulšos nepa­tikšanās un tikšu no tām laukā. Došos uz džungļiem, vulkāniem, tuksnešiem un salām. Iepazīšos ar cilvē­kiem. Es gribu iepazīties pēc iespējas ar daudziem cilvēkiem.

Ouvena kundze neatbildēja uzreiz. Viņa lūkojās uz dēlu un tad sāka dziedāt dziesmiņu, kuru Nevs atcerējās kopš laika, kad bija pavisam mazs, dziesmu, ar kuru māte bija ieaijājusi viņu miegā.

Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi.

-   Jā, tieši to es darīšu, Nevs nočukstēja.

Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…

Pēkšņi Ouvena kundze atcerējās pēdējo dziesmas pantiņu un nodziedāja savam lielajam dēlam:

Dzīvi vaigā skatīsi, Priekus, sāpes jutīsi, Visus ceļus kājām mīsi.

-   Visus ceļus kājām mīšu, Nevs atkārtoja. Grūts uzdevums, bet es pacentīšos.

Viņš mēģināja apskaut māti kā bērnu dienās, bet tikpat labi viņš būtu varējis censties satvert miglu. Zēns uz takas bija palicis viens.

Viņš spēra soli pretī kapsētas vārtiem. Nevam likās, ka viņš dzird kādu balsi sakām: Es ļoti lepojos ar tevi, dēls, bet varbūt viņš to iztēlojās.

Vasaras naktis bija īsas, un austrumu pamale jau izgaismojās. Tieši turp Nevs devās lejup no kalna, pretī cilvēkiem, pilsētai un saullēktam.

Somā viņam bija pase, kabatā nauda. Viņa lūpās dejoja smaids, lai gan tas bija vēl diezgan nedrošs, jo pasaule bija daudz lielāka par mazo kapsētu kalna galā. Pasaulē būs briesmas un noslēpumi, jauni draugi un veci paziņas, viņš pieļaus daudzas kļūdas un izstai­gās daudzus ceļus, iekams atgriezīsies kapsētā vai dosies pēdējā ceļojumā milzīgā, dūkanā zirga mugurā kopā ar Lēdiju.

Bet līdz tam laikam Nevu gaidīja Dzīve, un viņš devās tajā ar plati atvērtām acīm un plaši atvērtu sirdi.

Pateicības

Pirmām kārtām esmu lielu apzinātu un ne mirkli nešaubos arī neapzinātu pateicību parādā Radjardam Kiplingam un viņa izcilajam divsējumu darbam "Džungļu grāmata". Ar lielu interesi un aizrautību to lasīju bērnībā un kopš tā laika esmu vairākkārt pārlasījis. Ja šo stāstu zināt tikai no Disneja multi­plikācijas filmām, es silti iesaku izlasīt grāmatu.