Kapsētas grāmata

-    Cik interesanti, mēs tieši par jums runājām, māte teica, lai gan viņas nebija runājušas. Lieliski, viņa turpināja, es izcili pavadīju laiku. Nopietni, jūs it nemaz mūs neapgrūtinājāt. Šokolāde? Paldies, man ļoti garšoja. Jā, tā tiešām ir mana iecienītākā. Es jau teicu Skārletai, lai jums pasaka kad vien vēlaties, varat ierasties pie mums uz vakariņām. Un tad:

-    Skārleta? Jā, tepat sēž. Tūlīt pasaukšu. Skārlet!

-    Es tepat vien esmu, mammu, sacīja Skārleta.

-   Nevajag jau tā kliegt. Viņa paņēma telefona klau­suli. Frosta kungs?

-   Skārlet? viņš izklausījās satraukts. Ēm… Par to gadījumu, par kuru mēs runājām… kas noticis manā mājā. Vari pateikt savam draugam, ka es noskaidroju ēm… paklau… Kad tu teici, ka šī informācija vajadzīga "kādam draugam", vai tas nozīmēja, ka šis gadījums interesē tevi pašu, vai arī tas patiešām bija reāls cil­vēks? Ja nu tas nav pārāk personisks jautājums…

-    Jā, tas bija īsts draugs, kuru interesē šis gadī­jums, Skārleta smaidot atteica.

Māte uzmeta Skārletai izbrīnītu skatienu.

-    Pasaki savam draugam, ka es mazliet parakņā­jos tas ir, ne jau ar lāpstu, bet drīzāk papētīju un domāju, ka esmu atradis ļoti vērtīgu informāciju.

Uzzināju kaut ko tādu, kas ilgi bija apslēpts. Sādu informāciju mums laikam nevajadzētu apspriest pub­liski… Ēm… nu to, ko esmu atradis.

-    Ko tad? Skārleta gribēja zināt.

-   Paklau… Tikai nedomā, ka esmu ķerts. Bet, cik es uzzināju, nogalināti bija trīs cilvēki. Ceturtais tolaik vēl mazulis palika dzīvs. Tā bija nevis triju, bet gan četru cilvēku ģimene! Un tikai trīs no viņiem aizgāja bojā. Pasaki savam draugam, lai atnāk mani apciemot. Es viņam varu šo to pastāstīt.

-   Pateikšu, Skārleta apsolīja un nolika klausuli, sirdij stipri sitoties.

Nevs pēc sešu gadu pārtraukuma atkal kāpa lejup pa šaurajiem akmens pakāpieniem. Viņa soļi atbalso­jās kalnā izcirstajā velvē.

Zēns tika līdz pēdējam pakāpienam un gaidīja, kad parādīsies Slīrs. Viņš tumsā gaidīja un gaidīja, bet nekas neparādījās, nekas nečukstēja un nekustējās.

Nevs netraucēti palūkojās apkārt dziļajā tumsā, jo varēja redzēt tāpat kā mirušie. Zēns piegāja pie altāra akmens, uz kura atradās biķeris, sakta un akmens nazis.

Viņš pastiepa roku un pieskārās naža asmenim. Tas bija asāks, nekā zēns bija gaidījis, tas pāršķēla pirksta ādu.

TIE IR SLĪRA DĀRGUMI, atskanēja trīsbalsīgs čuksts, klusāks, nekā Nevs atcerējās. Tas svārstījās.

Nevs teica: Tu esi vecākā būtne, ko es pazīstu. Es atnācu pie tevis pēc padoma.

Klusums. NEVIENS NENĀK PIE SLĪRA PĒC PADOMA. SLĪRS SARGĀ. SLĪRS GAIDA.

-   Es zinu. Bet Sailasa te nav. Un es nezinu, ar ko vēl lai runāju.

Nekādas atbildes. Klusums atbalsoja putekļus un vientulību.

-    Es nezinu, ko darīt, Nevs atklāti teica. Man šķiet, ka es varu uzzināt, kas nogalināja manu ģimeni un gribēja nogalināt mani. Bet, lai to izdarītu, man jāpamet kapsēta.

Slīrs neko neteica. Kambarī virmoja dūmu taus­tekli.

>

-   Man nav bail no nāves, Nevs sacīja. Tikai… Daudzi man tuvi cilvēki ir veltījuši ilgus gadus, lai mani nosargātu, mācītu un aizstāvētu.

Atkal klusums.

-    Man tas jāpaveic pašam, Nevs beidzot sacīja.

JĀ.

-    Tad paldies. Piedod, ka iztraucēju.

Nevam galvā atskanēja savādi čuksti, kas pāvērtās par pieglaimīgu balsi, kura teica: SLĪRAM JĀSARGĀ DĀRGUMI, LĪDZ ATGRIEZĪSIES SAIMNIEKS. VAI TU ESI MŪSU SAIMNIEKS?

-    Nē, Nevs atbildēja.

Tad atskanēja cerīgs jautājums: VAI TU BŪSI MŪSU SAIMNIEKS?

-    Baidos, ka ne.

JA TU BUTU MUSU SAIMNIEKS, MES TEVI VIENMĒR TURĒTU SAVOS PINEKĻOS. JA TU BŪTU MŪSU SAIMNIEKS, MĒS TEVI SARGĀTU UN AIZSTĀVĒTU LĪDZ MŪŽA GALAM UN NEKAD NEĻAUTU PASAULES BRIESMĀM TEVI APDRAU­DĒT.

-    Bet es neesmu jūsu saimnieks.

NĒ.

Nevs juta, kā Slīrs plūst cauri viņa prātam. Tas teica: TAD ATRODI SAVU VĀRDU. Un tad viņa prāts atkal bija tukšs un istaba bija tukša. Nevs bija palicis viens.

Zēns ātri, bet piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm. Viņš bija pieņēmis lēmumu, un viņam bija jārīkojas ātri, iekams apņemšanās vēl nebija pagaisusi.

Skārleta gaidīja viņu pie kapličas soliņa. Ko tu izlēmi? meitene jautāja.

-   Es gribu visu noskaidrot. Iesim, Nevs teica, un abi plecu pie pleca izgāja pa kapsētas vārtiem.

33. numura māja bija augsta un šaura, tā slējās pašā pakalna vidū. Ēka bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un izskatījās gluži parasta. Nevs lūkojās uz māju, prā­tojot, kāpēc tā nešķiet ne pazīstama, ne īpaša. Tā bija tāda pati kā visas pārējās. Mājas priekšā bija neliels betonēts laukumiņš, nebija puķu dobju un uz ielas stāvēja zaļš Mini. Parādes durvis reiz bija krāsotas spilgti zilas, bet laiks un saule bija tās izbalinājuši.

-    Nu? Skārleta sacīja.

Nevs pieklauvēja. Sākumā bija klusums, tad atksanēja soļu troksnis kāpnēs un durvis atvērās, atklājot priekšnamu. Durvju ailā stāvēja briļļains vīrs, kura sirmie mati pakausī kļuva plānāki. Mājas saimnieks pastiepa Nevam roku, nervozi pasmaidīja un sacīja: Jūs laikam esat Pērkinsa jaunkundzes draugs. Prie­cājos iepazīties.

-    Šis ir Nevs, Skārleta sacīja.

-    Nets?

-   Nevs, ar "V", meitene teica. Nev, šis ir Frosta kungs.