Kapsētas grāmata

Nevs kā apburts klausījās mūzikā. Laukumā iera­dās arvien vairāk cilvēku pa vienam, pa diviem, veselām ģimenēm. Zēns nekad nebija redzējis tik daudz dzīvu cilvēku vienuviet. Te varēja būt vairāki simti iedzīvotāju viņi visi bija dzīvi, viņi elpoja tāpat kā viņš, un visiem bija piesprausta baltā puķe.

Vai tiešām dzīvie allaž tā uzvedas? Nevs prātoja, tomēr nojauta, ka tā nav, ka šis vakars kaut kādā ziņā ir īpašs.

Viņam blakus stāvēja jaunā sieviete, kuru Nevs pirms tam bija redzējis. Viņa turēja klēpi bērnu un šūpoja galvu mūzikas ritmā.

Cik ilgi tā mūzika skanēs? Nevs jautāja, bet sieviete neko neatbildēja, tikai šūpojās mūzikas ritmā un smaidīja. Nevam šķita, ka ikdienā viņa nemaz tik bieži nesmaida. Un, kad zēns bija pārliecināts, ka sie­viete nav viņu dzirdējusi, ka viņš ir nejauši Izgaisis vai vienkārši nav tā vērts, lai viņam atbildētu, sieviete beidzot ierunājās: Kas to būtu domājis! Ir gluži kā Ziemassvētkos. Viņa to pateica kā sapnī, it kā vērotu sevi no malas. Tajā pašā dīvainajā tonī viņa turpināja: Atgādina vecmāmiņas māsu, Klāras tanti. Mēs viņu apciemojām katros Ziemassvētkos, arī pēc tam, kad vecmāmiņa bija mirusi. Klāras tante spēlēja klavie­res un dziedāja, mēs ēdām šokolādi un riekstus… Es nespēju atcerēties, kādas dziesmas viņa dziedāja, bet šī mūzika skan kā visas tās dziesmas kopā.

Šķita, ka mazulis ir aizmidzis, nolicis galviņu mātei uz pleca, bet arī viņš viegli šūpoja rociņas melodijas ritmā.

Tad pēkšņi mūzika apklusa un iestājās klusums, piepildīts klusums, tāds klusums kā sniega snigšanas laikā. Šķita, ka nakts un cilvēku klātbūtne ir apklu­sinājusi visas skaņas, un neviens visā laukumā pat nepakustējās; šķita, ka cilvēki tik tikko elpo.

Kaut kur netālu pulkstenis sita divpadsmit. Bija pusnakts.

Viņi nāca lejup no kalna lēnā gājienā, visi saska­ņotā solī, vienā taktī, aizpildot visu ceļu, ejot pa pie­ciem blakus. Nevs viņus pazina… Pazina vairumu. Pirmajā rindā nāca Sloteru māte un Džozijs Vor­tingtons, un vecais grāfs, kas bija ievainots krusta karos un atgriezies mājās, lai nomirtu, un doktors Trefusis. Visi izskatījās svinīgi un nozīmīgi.

Cilvēkiem laukumā aizrāvās elpa. Daži sāka raudāt, saucot: Dieva sods ir nācis pār šo pilsētu! Vairums ļaužu vienkārši blenza uz nācējiem, un viņi nešķita pārāk pārsteigti, it kā redzētais būtu vien sapnis.

Mirušie nāca un nāca, rindu pēc rindas, līdz visi bija sasnieguši laukumu.

Džozijs Vortingtons uzkāpa pa kāpnēm pie pilsētas mēra. Viņš pastiepa roku un skaļi un skaidri sacīja tā, lai visi klātesošie dzirdētu: Cienītā kundze, es aicinu jūs pievienoties man Macabre dejā.

Karaveja kundze vilcinājās. Viņa palūkojās uz vī­rieti sev blakus viņam mugurā bija pidžama, kurai pārmests apmetnis, un kājās čības. Pie apmetņa viņam bija piesprausts balts zieds. Karaveja kungs pasmaidīja un sacīja: Protams, ej!

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā.

Visi sadevās rokās dzīvie un mirušie un metās dejā. Nevs redzēja Sloteru māti griežamies ar bār­daino vīru, bet uzņēmējs dancināja Luīzi Bārtlebiju. Ouvena kundze uzsmaidīja Nevam, saņemot aiz rokas veco avīžu tirgotāju, un Ouvena kungs bez vilcinā­šanās aicināja uz deju kādu meiteni, kas piekrita ar tādu aizrautību, it kā visu mūžu būtu gaidījusi šo brīdi. Tad Nevs vairs nevarēja lūkoties apkārt, jo kāds satvēra viņu aiz rokas un deja sākās.

Viņam uzsmaidīja Liza Hempstoka. Viss kārtībā, viņa teica, uzsākot deju.

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku, un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Viņš dejoja ar Lizu Hempstoku, un pēc tam dejo­tāji sastājās garās rindās un viņam blakus smaidīja Fortinbrass Bārtlebijs, un viņi lēca garām visiem dejo­tājiem.

Nevs redzēja Ebenezeru Boldžeru dejojam ar Borou­zas jaunkundzi, viņa bijušo skolotāju. Nevs redzēja, kā dzīvie dejo ar mirušajiem. Un drīz vien ļaudis vairs nedejoja pa pāriem, bet gan visi vienojās garā rindā, dejojot vienus soļus, lecot un soļojot ideālā saskaņā La, la, la, umpapā! La, la, la, umpapā!), dejā, kas bija tik sena kā pati pilsēta.

Nevs atkal dejoja blakus Lizai Hempstokai, un viņš izmantoja izdevību pajautāt: No kurienes nāk mūzika?

Meitene paraustīja plecus.

-    Kas padara to visu iespējamu?

-    Tā ir noticis vienmēr, Liza atteica. Dzīvie varbūt neatceras, bet mēs vienmēr atceramies… Pēkšņi meitene priecīgā satraukumā izsaucās: Ska­ties!

Nevs līdz šim bija redzējis zirgu tikai bilžu grā­matās, bet baltais zirgs, kas soļoja lejup pa ielu uz ļaužu pusi, nemaz nelīdzinājās tiem rikšotājiem, kurus zēns bija iztēlojies. Šis bija daudz lielāks, ar izstieptu, nopietnu purnu. Zirga mugurā sēdēja sieviete garā, pelēkā kleitā, kas decembra mēnesgaismā mirdzēja kā zirnekļa tīmekļi rītausmā.