Kapsētas grāmata

Nevs palūkojās uz kartīti ar melnajām malām un skaisti uzrakstīto vārdu Džeks. Sī kartīte viņam nepatika. Viņam tā šķita pazīstama, tā rosināja senas atmiņas par kaut ko bīstamu. Es negribu!

-   Tu nedrīksti to atstāt pie viņiem, Liza uzstāja. Viņi gribēja to izmantot, lai darītu tev pāri.

-   Es negribu šo kartīti, Nevs atkārtoja. Tā ir slikta. Sadedzini to!

-   Nē! Liza izsaucās. Nedari tā. To nedrīkst de­dzināt.

-   Tad es to atdošu Sailasam, Nevs izlēma. Viņš ielika kartīti aploksnē, lai vairs nevajadzētu tai pie­skarties, un iebāza aploksni vecās dārznieka jakas iekškabatā pie sirds.

Divsimt jūdzes tālāk vīrs Džeks pamodās no miega un dziļi ievilka nāsīs gaisu. Viņš nokāpa lejasstāvā.

-    Kas noticis? jautāja viņa vecmāmiņa, maisot vakariņas lielā metāla katlā, kas vārījās uz uguns. Kas tev uznācis?

-   Nezinu, viņš atteica. Kaut kas notiek… Kaut kas… interesants. Viņš aplaizīja lūpas. Smaržo garšīgi. Ļoti garšīgi.

Bruģēto ieliņu izgaismoja zibens.

Nevs steidzās cauri vecpilsētai, lietum līstot. Viņam bija jānokļūst līdz kapsētai kalna galā. Kamēr viņš bija kvernējis noliktavā, pelēkā diena bija pārtapusi tumšā naktī, un zēns pat nebrīnījās, kad laternu gaismā pamanīja pazīstamo ēnu. Nevs vilcinājās, redzot naktsmelnā samtā tērpušos vīrieša stāvu.

Viņa priekšā nostājās Sailass, rokas sakrustojis. Tad viņš strauji devās zēnam klāt.

-    Nu, ko teiksi? aizbildnis jautāja.

-    Piedod, Sailas, Nevs nomurmināja.

-   Esmu tevī vīlies, Nev, Sailass sacīja, pašūpojot galvu. Es tevi meklēju kopš brīža, kad pamodos. Tu od pēc nepatikšanām. Tu taču zini, ka tev nav atļauts iziet dzīvo pasaulē.

-   Es zinu. Man ļoti žēl. Pār zēna vaigiem ritēja lietus lāses, kas izskatījās kā asaras.

-    Iesākumam nogādāsim tevi atpakaļ drošībā, Sailass teica, noliecās un ietina zēnu savā melnajā apmetnī, un Nevs juta, kā viņi paceļas gaisā.

-    Sailas, Nevs ierunājās.

Aizbildnis neatbildēja.

-   Es biju mazliet nobijies, zēns teica. Bet zināju, ka tu atnāksi man palīgā, ja notiks kaut kas pavisam slikts. Un arī Liza bija pie manis. Viņa man ļoti palī­dzēja.

-    Liza? Sailasa balss bija asa.

-    Ragana no podnieka lauka.

-    Tu saki, viņa tev palīdzēja?

-   Jā. Viņa man ļoti palīdzēja, īpaši ar Izgaišanu. Tagad es to māku.

Sailass kaut ko norūca. Pastāstīsi, kad būsim mājās. Nevs klusēja, līdz viņi nolaidās pie kapličas. Viņi iegāja tukšajā ēkā, bet ārā lietus gāza straumēm, veidojot dziļas peļķes.

Nevs izvilka no kabatas aploksni ar melno kartīti. Ēm… es domāju, ka tu to varētu paņemt, viņš teica. Patiesībā tā sacīja Liza.

Sailass palūkojās uz aploksni. Viņš to atvēra, izņēma kartīti un raudzījās uz to, tad apgrieza otrādi un izlasīja Ebenezera Boldžera kārtīgajā rokrakstā pierakstītās instrukcijas, kas smalki paskaidroja, kā šī kartīte lietojama.

-    Izstāsti man visu, Sailass pavēlēja.

Nevs izstāstīja visus šīsdienas piedzīvojumus, ko spēja atcerēties. Sailass lēni un domīgi pašūpoja galvu.

-   Vai man ir nepatikšanas? Nevs jautāja.

-   Nevien Ouven, Sailass sacīja, tu nudien proti

iekulties ķezās! Tomēr es ļaušu taviem vecākiem

i j

izlemt, kā tevi sodīt par šo neapdomīgo rīcību. Taču man jātiek vaļā no šīs.

Kartīte ar melnajām malām nozuda melnā apmet­ņa krokās, un Sailass pagaisa sev ierastajā veidā.

Nevs uzvilka jaku pāri galvai un pa slidenajām taciņām rikšoja augšup kalnā uz Frobišera mauzoleju. Viņš pastūma malā Eiframa Petifera zārku un nokāpa lejā senajās kapenēs.

Zēns nolika saktu blakus biķerim un nazim.

Ņem ciet, viņš teica. Nospodrināta un vēl skaistāka nekā iepriekš.

TAS ATGRIEŽAS, sacīja Slīrs ar savādu ganda­rījumu savā dūmakainajā balsī. TAS VIENMĒR AT­GRIEŽAS.

Tā bija gara nakts.

Nevs lēni, teju miegaini devās garām nelielajam kapam, kur gulēja Libertija Roča Ko viņa iztērēja, tas ir zudis, ko viņa dāvāja, tas vienmēr paliks ar viņu. Esiet dāsni!), garām draudzes beķera Harisona Vestvuda un viņa divu sievu, Marionas un Džoannas, mūža mājām, tieši uz podnieka lauku. Ouvena kungs un kundze bija miruši vairākus gadsimtus pirms lie­liskā atklājuma, ka sist bērnus ir slikti, un tovakar Ouvena kungs diemžēl bija ķēries pie savas artavas bērna audzināšanā, tāpēc Neva dibens krietni sāpēja. Bet Ouvena kundzes izbiedētā seja bija sāpinājusi Nevu vairāk nekā jebkurš sitiens.

Zēns nonāca līdz dzelzs sētai, kas norobežoja kap­sētu no podnieka lauka, un izlīda starp margām.

Ei? viņš izsaucās. Nebija nekādas atbildes. Pie vilkābeles nemanīja nevienas ēnas. Cerams, tev manis dēļ nav nepatikšanu, viņš sacīja. Nekā.

Zēns bija nolicis lielās džinsa bikses atpakaļ dārz­nieka mājiņā viņam labāk patika vecais, pelēkais līķauts -, bet bija paturējis jaku. Nevam bija iepati­kušās tās kabatas.

Kad zēns bija aizgājis uz būdu, lai noliktu vietā bikses, viņš paņēma no tās nelielu izkapti un ar to nikni uzklupa nātru audzei podnieka laukā. Nevs pļāva tik cītīgi, ka nātres lidoja uz visām pusēm, un viņš tās kapāja tik ilgi, līdz uz zemes bija palikuši tikai dzeļoši stublāji.