Kapsētas grāmata

-    Izskatās, ka šim puišelim ir attiecīgais vecums. Viņš ir ģērbies… Nu, tu redzēsi, pēc kā viņš izskatās.

Turklāt viņš atnesa man šo saktu. Tas varētu būt

»

vinš.

?

-   Un ja tas ir īstais zēns?

Ebenezers Boldžers pacēla kartīti, turot to aiz stūra, un novicināja gaisā gar iedomātu sveces liesmu. Kad svece tavu gultasvietu izgaismos, viņš iesāka.

-    Pēc asmens cirtiena tev galva noripos, Toms Hastingss domīgi noteica. Bet piesargies! Ja mēs izsauksim vīru Džeku, tad zaudēsim zēnu un dārgu­mus.

Tā nu abi vīri runāja uz priekšu un atpakaļ, izsve­rot plusus un mīnusus abām iespējām uzrādīt zēnu slepkavam vai atrast vairāk dārgumu, kas, viņuprāt, bija vesels bagātību kalns. Kamēr abi runāja, Ebene­zers no letes apakšas izvilka džina pudeli un ielēja abiem krietnu devu grādīgā dzēriena, lai "radītu svētku gaisotni".

Lizai drīz vien apnika sarunas, kas veda riņķiem vien, nenonākot ne pie kāda risinājuma, tāpēc viņa iegāja atpakaļ noliktavā, kur atrada Nevu stāvam istabas vidū. Puika bija cieši aizvēris acis, rokas sažņaudzis dūrēs un seju saviebis it kā lielās zobu sāpēs un izskatījās stipri piesarcis no ilgstošās elpas aizturēšanas.

-    Ko tu dari? Liza brīnījās.

Zēns atvēra acis un nopūtās. Mēģinu Izgaist, viņš sacīja.

Liza pavīpsnāja. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja, šoreiz aizturot elpu vēl ilgāk.

-    Izbeidz, vai arī tu pārsprāgsi! Liza uzsauca.

Nevs dziļi ievilka elpu un nopūtās. Man nekas

neizdodas, viņš sacīja. Varbūt es varētu viņam iesist ar akmeni un bēgt, zēns ierosināja. Te gan nebija neviena akmens, tāpēc viņš paņēma papīra presi no krāsaina stikla un pasvārstīja to rokā, prātojot, vai priekšmets ir pietiekami smags, lai tiešs trāpījums gana stipri apdullinātu Ebenezeru Boldžeru.

-    Tagad viņi ir divi, Liza sacīja. Ja arī tiksi garām vienam, otrs tevi noķers. Viņi grib tevi pie­spiest parādīt, kur tu dabūji to saktu, un tad atrakt kapu un paņemt visas dārglietas. Tomēr meitene nepastāstīja Nevam par otru iespēju, ko vīri bija ap­sprieduši, un neminēja arī par kartīti ar melnajām malām. Viņa tikai pašūpoja galvu. Kā tu vispār varēji tik muļķīgi rīkoties? Tu taču zini, ka notei­kumi tev aizliedz pamest kapsētu. Tu tikai uzprasies uz nepatikšanām.

Nevs jutās nevērtīgs un dumjš. Es gribēju sagādāt tev kapakmeni, viņš klusi atzinās. Domāju, ka tas maksās vairāk, nekā man ir, tāpēc gribēju pārdot šim vīram saktu, lai varētu par to samaksāt.

Meitene klusēja.

-   Vai tu dusmojies uz mani?

Liza papurināja galvu. Tas ir pats jaukākais, ko kāds manā labā ir darījis pēdējo piecsimt gadu laikā, viņa sacīja, pasmaidot savu iešķībo smaidu. Kāpēc lai es dusmotos? Un tad pajautāja: Ko tu dari, kad mēģini Izgaist?

-    Tieši to, ko man teica Penivorta kungs. Es esmu tukša iela. Es esmu atvērtas durvis. Es esmu nekas. Acs mani neredz. Prāts nevar man pieķerties. Bet man nekādi neizdodas.

-   Tāpēc, ka tu esi dzīvs, Liza sacīja, nicīgi nošņaukājoties. Tie vārdi noder mums, mirušajiem, kam tāpat kārtīgi jāpacīnās, lai mūs vispār kāds pamanītu, bet tie nekad nepalīdzēs jums, dzīvajiem.

Viņa apvija rokas sev apkārt un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, it kā kaut ko dziļi pārdomātu. Tad mei­tene teica: Tu iekūlies šajā ķezā manis dēļ… Panāc šurp, Nevien Ouven!

Zēns pagāja pāris soļu viņai tuvāk, un meitene uzlika roku viņam uz pieres. Nevam bija tāda sajūta, it kā viņam pieskartos mitrs zīds.

-   Varbūt es varēšu tev palīdzēt, viņa sacīja.

Meitene sāka murmināt pie sevis vārdus, kurus

Nevs nespēja saprast. Tad viņa skaļi un skaidri sacīja:

Kļūsti par gaisu, putekļiem, sapni un vēju,

Kļūsti par nakti un tumsu, par iedomu spēju,

Aizplūsti, aizslīdi, izgaisti cilvēku acīs

Saisaulē, viņsaulē, pasaulē tevi vairs nesaskatīs.

Nevs juta, ka viņam pieskaras kaut kas varens, tas apklāja viņu no galvas līdz kājām, liekot nodrebēt. Mati pakausī sacēlās stāvus, un uz rokām uzmetās zosāda. Kaut kas bija mainījies. Ko tu izdarīji? viņš jautāja.

-   Tikai sniedzu tev palīdzīgu roku, meitene sacīja. Var jau būt, ka esmu mirusi, tomēr mirusi ragana, atceries to! Un mēs neaizmirstam.

-    Bet…

-    Kuš! Viņi nāk atpakaļ.

Atslēga slēdzenē nograbēja. Paklau, sīkais, sacīja kāda balss, ko Nevs pirms tam nebija dzirdējis. Esmu pārliecināts, ka mēs sadraudzēsimies. To pateicis, Toms Hastingss atvēra durvis. Viņš palika stāvam durvju ailā, izskatoties apmulsis. Toms bija liels vīrs ar sarkaniem matiem un vēl sarkanāku degunu. Paklau, Ebenezer, tu taču teici, ka viņš esot šeit?

-    Protams, aiz viņa atskanēja Ebenezera balss.

-   Tomēr es viņu neredzu.

Aiz rudā vīra parādījās Boldžers, kurš ielūkojās istabā. Laikam paslēpies, viņš teica, lūkodamies tieši uz Nevu. Nemaz neslēpies, puika! veikalnieks uzsauca. Es tevi redzu! Lien ārā!

Abi vīrieši ienāca mazajā istabiņā, un Nevs mierīgi stāvēja tiem pa vidu, domājot par visām Penivorta kunga mācību stundām. Viņš nereaģēja, nekustējās. Ļāva, lai vīriešu skatieni slīd garām, viņu nesaska­tot.