Kapsētas grāmata

-     Manā laikā tas maksāja piecpadsmit ginejas, jaunkundze teica. Es nezinu, cik tas maksā tagad. Manuprāt, vairāk. Daudz vairāk.

Nevam bija divas mārciņas un piecdesmit trīs pensi. Viņš bija pārliecināts, ka ar to nepietiks.

Bija pagājuši četri gadi gandrīz puse viņa dzīves -, kopš Nevs bija apmeklējis Purpura Vīra kapu, bet viņš joprojām atcerējās ceļu uz to. Zēns uzkāpa kalna galā, līdz atradās virs pilsētas un pat virs ābeles, augs­tāk par mazās kapličas torni, vietā, kur Frobišera mauzolejs slējās pret debesīm kā sapuvis zobs. Viņš ielīda mauzolejā, paslīdēja garām zārkam un devās lejup pa mazajām akmens kāpnēm, kas bija iecirstas kalnā, līdz pat akmens kambarim. Kapā bija tumšs, bet Nevs spēja redzēt tā, kā redz mirušie, un istaba atklāja viņam savus noslēpumus.

Slīrs bija saritinājies pie sienas. Nevs to varēja sajust. Viņš atcerējās to kā neredzamu būtni, kā dūmakainus naida un alkatības pavedienus. Taču šoreiz viņam nebija bail.

BAIDIES NO MUMS, čukstēja Slīrs. MĒS SAR­GĀJAM LIETAS, KAS IR PĀRĀK VĒRTĪGAS, LAI JEBKAD ZUSTU.

-    Man nav bail no tevis, atceries? Nevs atgādi­nāja. Man tikai kaut kas jāpaņem.

NEKAS NO ŠEJIENES NEAIZIET, atbildēja tumsā tītais dūmu ritulis. NAZIS, SAKTA, BIĶERIS. SLĪRS TOS SARGĀ TUMSĀ. MĒS GAIDĀM.

-   Atvaino par jautājumu, bet vai šis ir tavs kaps? Nevs jautāja.

PAVĒLNIEKS NOLICIS MŪS ŠAJĀ LĪDZENUMĀ, LAI MĒS GAIDĪTU. VIŅŠ APGLABĀJA MŪSU GAL­VASKAUSUS ZEM Šī AKMENS, ATSTĀJA MŪS ŠEIT. MĒS ZINĀM, KAS MUMS JĀDARA. MĒS SAR­GĀJAM DĀRGUMUS, LĪDZ PAVĒLNIEKS ATGRIE­ZĪSIES.

-   Manuprāt, viņš par tevi ir aizmirsis, Nevs teica. Manuprāt, viņš pats jau sen ir miris.

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM.

Nevs prātoja, cik gan sen Slīrs šeit jau atradās, ja tika apbedīts klajumā, bet tagad kaps bija dziļi kalnā.

Zēns nosprieda, ka tas laikam noticis ļoti sen. Viņš juta, ka Slīrs sūta viņam baiļu viļņus, tie tiecās tuvāk kā liela, indīga auga taustekļi. Nevs juta aukstumu un gurdumu, it kā viņam sirdi būtu caururbuši ziemeļu odzes zobi, raidot savu auksto indi pa visām dzīslām.

Viņš pagāja uz priekšu, tieši pie akmens plāksnes, un pastiepās, lai paņemtu auksto saktu.

PROM! čukstēja Slīrs. MĒS SARGĀJAM TO PAVĒLNIEKAM.

Gan jau viņš neiebildīs, sacīja Nevs. Viņš pakā­pās atpakaļ un devās uz akmens kāpnēm, izvairoties no cilvēku un dzīvnieku līķiem.

Slīrs nikni šaudījās pa kambari gluži kā spokaina migla. Tad tas apstājās. TAS ATGRIEŽAS, viņš daudz­balsīgi teica. VIENMĒR ATGRIEŽAS.

Nevs skrēja augšup pa akmens kāpnēm, cik ātri vien varēja. Vienu brīdi zēnam likās, ka kaut kas dze­nas pakaļ, bet, kad viņš iznāca Frobišera mauzolejā un ieelpoja vēso rīta gaisu, saprata, ka neviens nav sekojis.

Nevs apsēdās kalna galā svaigā gaisā, rokās turot saktu. Sākumā zēnam šķita, ka tā ir pilnīgi melna, bet austošās saules staros viņš varēja saskatīt, ka melnā metāla centrā ir mutuļojoši sarkans akmens, tik liels kā sarkanrīklītes ola, un Nevs prātoja, vai akmenim ir dvēsele un ko tā redz un jūt savā sarkanajā pasaulē. Ja zēns būtu mazāks, viņš gribētu iebāzt to mutē.

Akmeni saturēja melna metāla sprādze, tā mazliet atgādināja zvēra nagus, un ap tiem vijās vēl kaut kāds ornaments, kaut kas čūskai līdzīgs, bet ar vai­rākām galvām. Nevs prātoja, vai tā dienas gaismā izskatītos Slīrs.

Viņš metās lejup no kalna, skrienot pa visām zinā­majām īsākajām takām, cauri efeju biezokņiem, kas sedza Bārtlebiju ģimenes kapus (bija dzirdama Bārtlebiju rosīšanās, viņi gatavojās doties pie miera), līdz pat metāla režģiem, kuri atdalīja kapus no podnieka lauka.

-    Liza! Liza! Nevs sauca, lūkojoties apkārt.

-   Labs rīts, Neva jaunskungs, sacīja Lizas balss. Nevs viņu neredzēja, bet zem vilkābeles stāvēja kāda ēna, un, kad zēns tuvojās, ēna rīta gaismā pārtapa par kaut ko pērļainu un vizošu. Tādu kā meitenes apveidu. Ar pelēkām acīm. Man jādodas pie miera, meitene sacīja. Ko tu man atnesi?

-   Tev būs kapakmens, Nevs sacīja. Es gribēju zināt, ko tu vēlies, lai es uz tā uzrakstu.

-    Manu vārdu, meitene sacīja. Uz tā ir jābūt manam vārdam. Ar lielo E no vārda Elizabete gluži kā vecajai karalienei, kuras nāves gadā es piedzimu, un lielo H no Hempstokas. Neko vairāk man nevajag, jo pārējos burtus es tā arī neapguvu.

-    Un kā ar gadskaitļiem? Nevs neatlaidās.

-    Viljama Iekarotāja laikmets, desmit sešdesmit seši, viņa nočukstēja, bet tas izskanēja kā vēja šal­koņa saullēkta apspīdētajos vilkābeles zaros. Lielo E, lūdzu. Un lielo H.

-   Ko tu darīji? Nevs jautāja. Es domāju: kamēr nebiji ragana.

Es biju veļas mazgātāja, meitene atteica, un, kad rīta saules stari pārplūdināja lauku, Nevs bija palicis viens.

Bija deviņi no rīta, kad visa pasaule devās pie miera. Nevs bija apņēmies negulēt. Viņam taču bija jāizpilda misija! Zēnam bija astoņi gadi, un pasaulē nebija nekā biedējoša.

Drēbes. Viņam vajadzēs drēbes. Nevs zināja, ka viņa ikdienas apģērbs, pašūts no pelēka līķauta, ārpa­saulē nederēs. Šis ietērps bija vērtīgs kapsētā, tas palīdzēja saplūst ar kapakmeņiem un ēnām, bet, ja viņš iedrošinātos doties aiz kapsētas vārtiem, tur šīs drānas neiederētos.