Kapsētas grāmata

Šeit Nevs bija iemācījies kādu gudrību. Pirms pāris gadiem viņš bija saēdies šīs ābeles skābos, negatavos ābolus ar baltajām sēkliņām un vairākas dienas bija to nožēlojis, jo vēders briesmīgi sāpēja, un Ouvena kundze tikmēr lasīja viņam lekciju par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Tagad viņš vienmēr nogaidīja, līdz āboli nogatavojas, un tikai tad ķērās pie ēšanas, un nekad neēda vairāk par trim āboliem vienā vakarā. Pagājušajā nedēļā Nevs bija notiesājis pēdējo ābolu, bet viņam patika sēdēt ābelē un domāt.

Viņš uzrāpās augšup pa stumbru un apsēdās savā iecienītajā vietā starp diviem zariem, un lūkojās uz podnieka lauku, kas pletās zemāk, pilns ar dzeloņai­niem krūmiem un nepazīstamiem augiem. Viņš prā­toja, vai ragana bijusi veca vecene ar dzelzs zobiem, kura dzīvojusi mājā uz vistas kājas, vai varbūt viņa bijusi tieva gardegune, kas lidojusi uz slotas.

Vēders ierūcās, un Nevs saprata, ka ir izsalcis. Zēns vēlējās, kaut nebūtu jau apēdis visus ābolus. Kaut viņš būtu atstājis vismaz vienu…

Nevs palūkojās augšup un kaut ko ieraudzīja. Viņš paskatījās vienreiz un tad vēlreiz. Tur tas bija gatavs, sarkans ābols.

Nevs lepojās ar savu lielisko kokos kāpšanas prasmi. Viņš metās augšup, zaru pēc zara, un iztēlojās, ka ir Sailass, kas spēj rāpties pa ķieģeļu sienu. Ābols, kas tumsā izskatījās gandrīz melns, vēl joprojām nebija sasniedzams. Nevs lēni virzījās uz priekšu pa zaru, līdz bija tieši zem augļa. Viņš pastiepās un ar pirkst­galiem pieskārās gatavajam ābolam.

Tomēr viņš to nenogaršoja.

Atskanēja troksnis, tāds kā šāviens no mednieka bises, un zars Nevam zem kājām salūza.

Viņu atmodināja sāpes, asas kā ledus, tās samilza kā negaiss pamalē, kamēr viņš pats tajā vasaras naktī gulēja nezālēs.

Zeme šķita neticami mīksta un savādi silta. Pataustot to ar roku, Nevam likās, ka viņš guļ uz mīksta, pūkaina kažoka. Izrādījās, ka zēns ir iekritis kom­posta kaudzē, kur kapsētas sētnieks izgāza sapļauto zāli, un tā bija mīkstinājusi viņa kritienu. Tomēr ribas smeldza un kāja sāpēja, it kā viņš to būtu nelāgi pagriezis.

Nevs ievaidējās.

-    Kuš, kuš, puisīt, viņam aiz muguras čukstēja kāda balss. No kurienes tu uzradies? Nokriti kā akmens no debesīm. Kas tad tā dara?

-    Es biju uzkāpis ābelē, Nevs teica.

-    Ak tā… ļauj man apskatīt tavu kāju. Laikam salauzta tāpat kā koka zars. Vēsi pirksti iztaus­tīja viņa kreiso kāju. Nē, tomēr nav lauzta. Tikai sastiepta, varbūt izmežģīta. Tu nu gan esi dzimis lai­mes krekliņā, puika! Iekriti tieši komposta kaudzē. Nebūs nekādas vainas…

-    Labi gan, Nevs izdvesa. Tomēr sāp…

Viņš pagrieza galvu, lai redzētu, ar ko sarunājas. Meitene bija vecāka par viņu, bet vēl nebija pieau­gusi, viņa neizskatījās ne draudzīga, ne naidīga. Drī­zāk jau piesardzīga. Viņai bija gudra, bet ne īpaši skaista seja.

-    Es esmu Nevs, zēns teica.

-    Dzīvais zēns? viņa pārjautāja.

Nevs pamāja.

-    Man jau tā likās, meitene sacīja. Pat šeit, podnieka laukā, esam par tevi dzirdējuši. Kā tevi sauc pilnā vārdā?

-    Neviens Ouvens, Nevs sacīja. īsāk: Nevs.

-   Priecājos iepazīties, Neva jaunskungs.

Nevs nopētīja jauno paziņu no galvas līdz kājām. Viņai mugurā bija balts krekls līdz potītēm. Mati bija gari un pelēki, un seja nedaudz atgādināja goblina vaibstus meitenei bija šķībs smaids, kas nekad nepagaisa, lai arī kādas emocijas viņa paustu.

-    Vai tu esi pašnāvniece? zēns gribēja uzzināt. Vai varbūt tu nozagi šiliņu?

-     Nekad mūžā neko neesmu nozagusi, mei­tene atteica, pat kabatlakatiņu ne. Pašnāvnieki ir apglabāti tur, pie vilkābelēm, un abi karātavu putni guļ zem kazenēm. Viens bija naudas viltotājs, otrs apgalvo, ka bijis lielceļa laupītājs, lai gan, ja tu prasītu man, es teiktu, ka šis bijis parasts zaglēns.

-   Ak tā, Nevs noteica un tad aizdomīgi turpināja: Runā, ka te esot apglabāta ragana.

Viņa pamāja. Noslīcināta, sadedzināta un apgla­bāta pat bez mazākā kapakmens.

-   Tevi noslīcināja un sadedzināja?

Meitene apsēdās uz nezāļu kaudzes Nevam blakus un turēja viņa savainoto kāju savās ledaini aukstajās rokās. Viņi ieradās manā mājiņā līdz ar saullēktu, vēl pirms es biju kārtīgi pamodusies, un aizvilka mani uz pļavu. "Tu esi ragana!" viņi kliedza, tie resnie, tīri noberztie ar rozā vaigiem, kā sivēni, ko nomazgā pirms tirgus dienas. Viņi cits pēc cita zem debesīm cēlās kājās un brēca, ka vienam govis pienu norāvušas, citam zirgs kļuvis klibs, un beidzot piecēlās Džemimas jaun­kundze, pati resnākā, vistīrāk noberztā un ar spilgti rozā vaigiem, un paziņoja, ka Solomons Porits vairs neskatās uz viņas pusi un visu laiku spindz gar veļas māju kā lapsene ap medus podu un tās ir tikai manas burvestības, tāpēc jaunais cilvēks jāatbrīvo no lāsta varas. Viņi mani piesēja pie kauna sola un pagrūda zem ūdens pīļu dīķī, sakot: ja es esot ragana, tad neno­slīkšot, bet, ja neesot, tad gan manīšot. Un Džemimas jaunkundzes tēvs iedeva katram soģim vienu sudraba grasi, lai viņi turētu solu pēc iespējas ilgāk zem netīrā, zaļā ūdens un sagaidītu, kad es noslīkstu.

-    Un tu noslīki?