Kapsētas grāmata

Viņi sāka stāstīt, cik lieliski un neatkārtojami ir būt gūlām, pieminēja visu to, ko viņi var saplēst un nograuzt ar asajiem zobiem. Viņiem nekaitējot nekā­das slimības. Ir pilnīgi vienalga, kā upuris nomiris, viņi tik un tā varot to nograuzt. Gūli stāstīja par vietām, kur bijuši pārsvarā tās bija katakombas un mēra apsēstas pilsētas. (Tur, kur plosās mēris, ir pati labākā pusdienošana, sacīja viens no gūliem, un pārējie piebalsoja.) Viņi pastāstīja Nevam, kā iegu­vuši savus vārdus un ka viņš, kad būs kļuvis par gūlu, saņems savējo.

-    Bet es negribu kļūt par vienu no jums, Nevs iebilda.

-   Tā vai citādi, jautri sacīja Bātas un Velsas bīs­kaps, tu kļūsi par vienu no mums. Vienkārši tas otrs veids ir daudz nepatīkamāks, tajā iekļauta sagremo­šana, un diez vai tev tas pārāk patiktu.

-   Bet par to mēs tagad nerunāsim, iejaucās Ķīnas imperators. Vislabākais ir būt gūlām. Mēs ne no kā nebaidāmies!

Visi gūli, kas sēdēja ap ugunskuru (tas bija iekurts no zārka), sajūsmā iekaucās un ierūcās, un tad dzie­dāja un klaigāja par to, cik viņi ir gudri un vareni un cik lieliski ir tad, ja ne no kā nav jābaidās.

Te pēkšņi tuksnesī atskanēja troksnis, tālumā iegaudojās suns, un gūli sāka satraukti buldurēt un sapulcējās tuvāk ugunskuram.

-    Kas tas bija? jautāja Nevs.

Gūli pašūpoja galvas. Tuksnesī kaut kas ir, viņi sačukstējās. Klusu! Tas mūs sadzirdēs.

Un visi gūli mirkli klusēja, līdz aizmirsa par to, kas ir tuksnesī, un sāka dziedāt gūlu dziesmas, kurās bija daudz rupjību un pretīgu tekstu, un populārākās bija tās, kurās bija uzskaitītas visgaršīgākās sapuvuša ķer­meņa daļas un pieminēta secība, kādā tās apēdamas.

-   Es gribu mājās, sacīja Nevs, kad pēdējais dzies­mas pantiņš bija nodziedāts. Es negribu te atras­ties!

-   Neuztraucies tik ļoti, sacīja Vestminsteras her­cogs. Paklau, mazais, es apsolu: līdzko kļūsi par vienu no mums, tu pat neatcerēsies, ka tev reiz bija mājas.

-    Es neko neatceros no tā laika, pirms kļuvu par gūlu, sacīja slavenais rakstnieks Viktors Igo.

-    Es arī ne, lepni paziņoja Ķīnas imperators.

-    Neko, apstiprināja ASV 33. prezidents.

-    Tu būsi viens no izcilākās bandas, tu kļūsi par gudrāko, stiprāko un drosmīgāko radījumu uz zemes, plātīgi teica Bātas un Velsas bīskaps.

Nevam gan nešķita, ka gūli būtu pārāk drosmīgi vai gudri, bet viņi bija stipri, sīksti un necilvēcīgi ātri, un viņš sēdēja pašā to bara vidū. Būtu neiespējami izlauzties. Viņu notvertu, pirms zēns būtu noskrējis duci jardu.

Kaut kur naktī atkal atskanēja gaudošana, un gūli pievirzījās tuvāk ugunskuram. Nevs varēja sadzirdēt ošņāšanu un sodīšanos. Viņš aizvēra acis, jūtoties nožēlojams un ilgojoties pēc mājām; viņš nepavisam negribēja kļūt par vienu no gūliem. Zēns prātoja, kā gan viņš varēs aizmigt, ja bija tik noraizējies un bez­cerības mākts, un tad, pašam par pārsteigumu, tomēr iekrita miegā.

Viņu pamodināja kāda skaņa skaļa un ļoti tuva. Kāds šķendējās: Nu kur gan viņi ir, ko? Zēns atvēra acis un ieraudzīja, ka Bātas un Velsas bīskaps kliedz uz Ķīnas imperatoru. Šķita, ka daži no šīs gru­pas locekļiem bija pazuduši naktī, gluži vai izgaisuši, un tam nebija izskaidrojuma. Gūli bija ļoti uztraukti. Viņi ātri vāca kopā nometni, un ASV 33. prezidents paķēra Nevu un uzmeta sev plecos.

Gūli atkal uzkāpa uz akmeņainā ceļa, kad debe­sis virs viņiem iekrāsojās asinssarkanas, un devās uz Gūlheimu. Šorīt viņi vairs nešķita tik pārliecinoši. Izskatījās vismaz Nevam tā šķita -, ka viņi bēg no kāda.

Apmēram dienas vidū, kad mironīgā saule bija tieši virs galvas, gūli apstājās un sadrūzmējās barā. Augstu virs viņiem karstajā gaisā riņķoja vairāki duči nakts gontu, kas bija atlidojuši līdz ar svelmaino vēju.

Gūlu pulciņš sašķēlās bija tādi, kas uzskatīja, ka biedru pazušana ir nenozīmīga, un tādi, kas domāja: kāds iespējams, nakts gonti ir viņus nolaupījis. Viņi ne par ko nevienojās, tikai sarunāja, ka apbru­ņosies ar akmeņiem un metīs ar tiem nakts gontiem, lai šie pazustu, tāpēc piebāza pilnas kabatas ar smiltīs atrastiem oļiem.

Tuksnesī pa kreisi no viņiem kaut kas iegaudojās, un gūli satraukti saskatījās. Skaņa bija skaļāka nekā pagājušajā naktī un tuvāka. Tā varēja gaudot tikai vilks.

-   Vai tu dzirdēji? jautāja Londonas mērs.

-   Nē, attrauca ASV 33. prezidents.

-    Es arī ne, pievienojās Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Gaudošana atskanēja vēlreiz.

-   Mums jātiek mājās, sacīja Vestminsteras her­cogs, paķerot lielu akmeni.

Naktsmurgs Gūlheima atradās uz lielas klints viņiem priekšā, un radījumi metās uz pilsētas pusi.

-    Nakts gonti uzbrūk! sauca Bātas un Velsas bīskaps. Sviediet viņiem ar akmeņiem!

Tobrīd Nevs uz visu lūkojās ačgārni, mētādamies uz ASV 33. prezidenta muguras, un viņam sejā lidoja ceļa smiltis. Bet zēns dzirdēja kliedzienus, kas līdzinājās ērgļa ķērcieniem, un viņš vēlreiz sauca palīgā nakts gontu valodā. Šoreiz neviens nemēģināja viņu apklusināt, bet Nevs nebija drošs, ka viņa saucienu varēja sadzirdēt nakts gontu ķērcienu troksnī un gūlu lamu straumē, tiem tverot akmeņus un metot nakts gontiem.