Kapsētas grāmata

Jaunkundze neatbildēja, tikai nošņaukājās. Tad viņa palūkojās uz Sailasu un sacīja: Tad šis ir tas zēns. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie Neva, nāsis iepletusi, it kā gribētu zēnu apostīt. Kad jaunkundze bija apgājusi Nevam apkārt, viņa sacīja: Tu man atrādīsies divas reizes dienā kad pamodīsies un pirms gulētiešanas. Esmu noīrējusi istabu tajā mājā. Sieviete norādīja uz jumtu, kas bija redzams no kap­ličas. Tomēr galvenokārt uzturēšos kapsētā. Es šeit esmu apmetusies kā vēsturniece, kas pēta senus kapus. Vai tu mani saprati, zēn? Ja?

-    Nevs, Nevs teica. Mani sauc Nevs.

-   Saīsinājums no Neviens, sieviete noteica. Muļ­ķīgs vārds. Nevs patiesībā ir iesauka, un es neatbal­stu iesaukas. Es tevi saukšu par zēnu. Un tu mani uzrunāsi par Lupesku jaunkundzi.

Nevs lūdzoši palūkojās uz Sailasu, bet aizbildņa sejā nebija ne kripatas žēlastības. Viņš paņēma somu un sacīja: Tu būsi labās rokās, Nev. Esmu pārliecināts, ka jūs ar Lupesku jaunkundzi labi sapratīsieties.

-    Nesapratīsimies vis! Nevs izsaucās. Viņa ir briesmīga!

-   Tas nu gan bija ļoti rupji, Sailass sacīja. Manu­prāt, tev vajadzētu atvainoties.

Nevam tā nelikās, tomēr Sailass skatījās uz viņu, Sailasam rokās bija lielā soma, un viņš gatavojās doties prom uz nezin cik ilgu laiku, tāpēc zēns sacīja: Es atvainojos, Lupesku jaunkundz.

Sākumā viņa neko neteica, tikai pavīpsnāja, bet pēc tam piebilda: Es esmu ieradusies no tālienes, lai tevi pieskatītu, zēn. Ceru, ka tu esi tā vērts.

Nevs nespēja iedomāties, ka varētu apskaut Sai­lasu, tāpēc pastiepa roku, un aizbildnis noliecās un paspieda to. Neva mazā, netīrā plauksta pazuda Sai­lasa lielajā, ziloņkaula bālajā rokā. Tad, uzmetis ple­cos lielo, melno somu, it kā tā būtu pavisam viegla, aizbildnis pa ceļu devās prom no kapsētas.

Nevs par notikušo pastāstīja vecākiem.

-    Sailass ir prom, viņš sūdzējās.

-    Viņš atgriezīsies, Ouvena kungs pārliecinoši sacīja. Neraizējies, Nev! Nekur viņš nepaliks.

Ouvena kundze piebilda: Kad tu ieradies pie mums, Sailass apsolīja: ja viņam reiz būs jāaiziet, viņš atradīs kādu citu, kas nesīs tev ēdienu un pieskatīs tevi. Viņš tur savu vārdu. Sailass ir patiešām uzticams.

Sailass bija nesis Nevam ēdienu un katru nakti atstājis to pie kapa, bet, pēc Neva domām, tas bija mazākais, ko aizbildnis viņa labā bija darījis. Sailass deva zēnam padomus saprātīgus, mierīgus un vien­mēr pareizus, viņš zināja daudz vairāk nekā kapsētas iemītnieki, jo katru nakti devās ārpasaulē un tāpēc varēja pastāstīt, kāda ir dzīve mūsdienās, nevis kāda tā bija pirms vairākiem gadsimtiem. Sailass vienmēr palika nesatricināmi mierīgs, un uz viņu allaž varēja paļauties; viņš bija pavadījis kopā ar Nevu katru viņa mūža nakti, un doma par mazo kapliču bez tās pastā­vīgā iemītnieka Nevam bija neizturama. Un vissvarī­gākais Sailass zēnam dāvāja drošības izjūtu.

Arī Lupesku jaunkundze uzskatīja, ka viņas darbs ir kas vairāk nekā tikai sagādāt Nevam ēdienu. Lai gan arī to viņa darīja.

-    Kas tas ir? Nevs iztrūcies jautāja.

-    Kārtīgs ēdiens, Lupesku jaunkundze atcirta. Viņi bija kapličā. Sieviete bija nolikusi uz galda divus plastmasas traukus un noņēmusi tiem vāku. Jaun­kundze norādīja uz pirmo: Šī ir biešu un miezāju biezzupa. Un, rādot uz otro, sacīja: Sie ir salāti. Tagad apēd to visu! Es pati gatavoju.

Nevs apjucis lūkojās uz jaunkundzi, prātojot, vai tikai tas nav joks. Sailasa nestais ēdiens parasti bija iesaiņojumā, tas bija pirkts kādā diennakts veikalā, kura pārdevēji neuzdeva liekus jautājumus. Neviens nekad nebija nesis viņam ēdienu plastmasas traukā.

-   Ož briesmīgi, zēns novilka.

-   Ja tu neapēdīsi zupu tūlīt, jaunkundze sacīja,

-   tā būs vēl briesmīgāka. Tā būs auksta. Ēd!

Nevs bija izsalcis. Viņš paņēma plastmasas karoti, iemērca to sarkanajā šķidrumā un sāka ēst. Ēdiens bija glums un svešs, bet ieēst to varēja.

-    Un tagad salātus! Lupesku jaunkundze norī­koja, rādot uz otru plastmasas trauku. Tajā bija lielos gabalos sagriezti sīpoli, bietes un tomāti, bagātīgi pār­lieti ar etiķa mērci. Nevs ielika mutē gabalu bietes un sāka košļāt. Zēns juta, kā mutē sariešas siekalas, un saprata: ja viņš norīs šo kumosu, viņam būs jāvemj.

-    Es nevaru šo ieēst, viņš teica.

-    Tas tev nāks par labu.

-   Man būs slikti!

Viņi lūkojās viens uz otru mazais zēns ar mīksta­jiem, peļu pelēkajiem matiem un sieviete ar bālo, saviebto seju un kārtīgā frizūrā saņemtām sirmām cirtām. Lupesku jaunkundze sacīja: Apēd vēl vienu gabalu.

-   Es nevaru!

-    Tūlīt apēd vēl vienu gabalu, vai arī paliksi te, līdz apēdīsi visu!

Nevs izvēlējās tomāta šķēli, sakošļāja un norija to. Lupesku jaunkundze uzlika traukiem vāku un tos ievietoja plastmasas maisiņā. Tagad mācīsimies, - vina teica.

Bija pats vasaras vidus, un tumsa iestājās tikai pēc pusnakts. Vasarā Nevam nekad nebija jāmācās laiks, ko viņš pavadīja nomodā, bija atvēlēts rotaļām, izpētei un kāpelēšanai.

-   Mācīsimies? zēns brīnījās.

-   Tavs aizbildnis sacīja, ka man jāiemāca tev pāris lietu.