Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Jāteic, ka maniem pirmajiem mēģinājumiem domāšanā nebija raksturīgs neizmērojams dziļums. Pirmā doma, kas ienāca prātā, bija: gribu ēst. Otrā: gribu dzert. Tā nu es ba­dīgi notiesāju aļģumaizi un dažos malkos iztukšoju visu aļģu sulas pudeli. Manā vēderā pamazām izplatījās patī­kams siltums, it kā tur kāds būtu aizkūris nelielu uguns­kuru. Reizē dzima arī zināma pašapziņa, un man radās dūša ņemt likteni aiz čupra un izpētīt salas vareno palmu audzi. Šo agrīno pieredzi varētu uzskatīt par mācību, pēc kuras es vadījos visā turpmākajā dzīvē: lai cik grūts ir pārbaudījums, to pievārēt noteikti būs vieglāk, pirms tam kārtīgi iestipri­noties.

Tumsa

Tad pienāca nakts, un uz salas iestājās tumsa.

Tumsa — līdz šim es nebiju zinājis, kas tā vispār ir. Pie pundurpirātiem vienmēr bija gaišs, arī naktīs. Kolīdz nāca vakars, kuģis tika krāšņi izgaismots. Pundurpirātu kuģis naktī vienmēr ir kaut kas sensacionāls. Tas izskatās pēc neliela peldoša lunaparka, un netrūka arī trokšņu aizsega. Raugi, pundurpirāti šausmīgi baidījās no tumsas. Viņi ticēja, ka nakts ir spīgaiņu laiks, kad tie nāk aprīt jūrnieku dvēseles. Un šie rēgi ir atvairāmi tikai ar izšķērdīgu ap­gaismojumu un pēc iespējas skaļāku trokšņošanu. Tādēļ pundurpirāti ne tikai izgaismoja savu kuģi ar lukturiem, lāpām, krāsainām lampiņu virtenēm, bengāliskajām ugu­nīm un uguntiņām, bet vēl arī nemitīgi šāva debesīs signāl­raķetes, dziedāja, klaigāja un ar āmuriem dauzīja pa čuguna podiem, saceldami tādu elles troksni, ka naktīs nebija iespē­jams ne acu aizvērt. Gulēšana notika pa dienu. Un tādēļ spīgaiņi viņus nemēdza traucēt.

Bailes

Toties tagad pirmo reizi bija tumsa. Un līdz ar tumsu uz­radās jaunas izjūtas — neko tādu man vēl nebija vajadzējis pārciest. Tās bija bailes!

Ļoti nepatīkamas izjūtas: likās, tumsa mazpamazām iesūcas manā ķermenī un jau sāk plūst manās dzīslās. Zaļās, resnās palmas, kas vēl nupat bija tik nomierinoši šūpojušās vējā, bija pāvērtušās par melniem, grīļīgiem briesmekļiem, kas ar milzīgām ķetnām raidīja man šaušalīgas ziņas. Debe­sīs vīdēja liess mēness sirpis, un es uz to skatījos un brīnījos, jo kuģa mūžīgajos gaismas svētkos mēnesi ne reizes nebiju pamanījis. Palmu birzī vējš čaukstināja papardes, pārvērzda­

mies čukstīgu spoku barā, kas nāca arvien tuvāk un tuvāk, snaicījās pēc manis ar gariem pirkstiem. Pēkšņi man prātā bija tikai domas par spīgaiņiem.

Mēģināju šis domas aizgainīt, taču tas man neizdevās. Man pietrūka pundurpirātu histēriskā trokšņa, viņu bļaus­tīšanās un jo sevišķi viņu izšķērdīgās gaismas. Gaismas, kas turēja spīgaiņus drošā attālumā. Manās jaunajās dienās šis bija pats melnākais brīdis: biju izmests kails, vientuļš, viens pats tumša, nepazīstama meža vidū, baiļu pārņemts. Pēkšņi es starp palmu stumbriem pamanīju ļoti nelāgas uguntiņas. Zaļi, čūskveida gaismas pavedieni, kas sākumā bija aplam tālu, naigi tuvojās. Reizē arvien labāk varēja dzirdēt spalgu, elektrisku sanoņu, un brīžiem atskanēja mēkšķieni, it kā tur smietos ragainas radības, kas dzīvo akas dibenā. No pundurpirātiem biju uzzinājis, ka tā par savu tuvošanos pavēsta spīgaiņi.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Spīgainis: spīgainis pieder pie tā sauktajiem visu nievātajiem radījumiem [sal. arī -> meža tarantulla, -> kalnu trollis un -> bollogs], proti, tiek pieskaitīts pie tiem Camonijas radījumiem, kuru dzīves jēga galvenokārt ir iedvest savos laikabiedros bailes un šausmas, kā arī de­monstrēt antisociālu uzvedību jebkādās tās izpausmēs, graut saskaņu un gandēt omulību. Pēc izskata spīgaiņi iedalāmi vienkārši pretīgos, ļoti pretīgos un drausmīgi pretīgos. Spīgainis reti parādās viens, lie­lākoties tie nāk baros, baigi trokšņodami un šaušalīgi dziedādami, lai pēc tam tīksminātos par nelabumu, kas pārņem neaizsargātas radības.

Pirmās asaras

Tas man bija par daudz. Jutu, kā man galvā saviešas kaut kas karsts un šķidrs. Šis šķidrums ieplūda man acis, mutē un degunā, un man neatlika nekas cits, kā vien ļaut šim iekšējam spiedienam vaļu: es raudāju. Pirmo reizi mūžā! Pa manu kažoku ritēja lielas, sāļas asaras, deguns tecēja, un es trīcēju pie visām miesām savu šņukstienu taktī. Viss pārējais šai brīdī man bija vienaldzīgs.

Spīgaiņi, kas bija mani ielenkuši, tumsa, bailes — sa­līdzinājumā ar šo neapturamo jūtu izvirdumu nekas nebija svarīgs. Es gaudoju un šņukstēju, tirināju kājeles un brēcu aizvilkdamies. Asaras kā divi ūdenskritumi lija manā ka­žokā, un drīz es izskatījos pēc slapjas lupatas. Neatņemda­mies ļāvos bēdām.

Pēc tam iestājās miers. Asaras izsīka, šņukstu viļņi no­plaka. Mani pārņēma nomierinošs siltums un gurdums. Baiļu vairs nebija. Man pat pietika dūšas pacelt acis un ieska­tīties spīgaiņiem sejā. Tie puslokā plivinājās man apkārt, seši vai septiņi rēgi, kas mirgoja spokainā gaismā. To rokas

un kājas ļengājās gaisā kā pustukšas velosipēda kameras. Kādu brīdi tie skatījās uz mani klusēdami, kā apmāti. Pēc tam tie sāka aplaudēt.