Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Drīz es kļuvu slavens kā ļoti kaprīza zvaigzne un brī­žiem biju pat tik untumains kā operas dīva. Ja mani skatītāji neaplaudēja gana vētraini, es bargojos un nepiekāpīgi devos prom no skatuves. Dažu vakaru es tēloju galvassāpes, lai izrāde tiktu atcelta un spīgaiņi mocītos. Kļuvu pagalam rie­bīgs, gandrīz tikpat riebīgs kā spīgaiņi. Patiesībā es arvien vairāk līdzinājos viņiem. Sāku atdarināt viņu šaušalīgās dziedamās balsis un vilkt līdzi viņu meldiņiem. Visupirms es vēl pastāvēju uz to, ka gulēšu viens pats un zem klajas debess, taču pēc kāda laika jau gulēju kopā ar viņiem koku dobumos. Ieritinājos starp zumošajiem spokiem un sapņoju viņu baigos sapņus. Drīz jau arī es smirdēju pēc trupekšņiem un palaikam pat mazliet spīdēju tumsā, jo manā kažokā bija ieķērusies viņu gaismas gāze. Es pat daudz­kārt — veltīgi — mēģināju staigāt pa ūdens virsu, lai kopā ar spīgaņiem varētu doties sirojumos. Tā vienreiz gandrīz noslīku meža dīķī.

Pats nemaz nepamanīju, cik čakli pūlos kļūt par spīgaini.

Jaunībā taču vēlme būt tādam pašam kā visi ir caurcaurēm dabiska. Vienīgā nelaime — taču ar to es acīmredzot biju samierinājies — bija tāda, ka tad man visu atlikušo mūžu vajadzētu nodzīvot pie spīgaņiem.

šausmoņa atspulgs

Kādu vakaru, kad es kārtējo reizi mēģināju staigāt pa ūdens virsu (tagad šiem vingrojumiem izvēlējos pavisam seklus ūdeņus), ieraudzīju savu atspulgu lielā peļķē. Neticēdams savām acīm, atklāju, ka esmu sācis ķēmoties pakaļ spīgaiņu saraustītajām kustībām un pat mēģinu atdarināt viņu pretīgos, blējošos smieklus. Ņirbainajā peļķes ūdenī mani locekļi izskatījās tikpat rausteklīgi kā spīgaiņiem.

Mani pārņēma šausmas.

Prātā iešāvās doma: ko, tagad mani ieraudzīdami, do­mātu pundurpirāti? Es briesmīgi nokaunējos. Vēl šobalt­dien, atminoties to mirkli, man vaigos iemetas tvīkums.

Tai brīdī es nolēmu, ka man jābēg prom no spīgaiņiem. Kad nejaucības kļūst par paradumu, steigšus jāmaina vide.

3.Mana dzīve bēgļa gaitās

kadu ritu, kad par koku kapsētu gausi līda migla,

es izzagos no meža. Spīgaiņi savos koku dobumos gulēja ciešā miegā. Naksnīgais sirojums bija izrādījies veiksmīgs, viņi bija atgriezušies uzpūtušies un apmieri­nāti zumēja. Tagad viņi miegā sagremoja uzsūktās bai­les, krāca un pīkstēja kā pierijušies oposumi. Vēl pēdējo reizi ar pretīgumu uz viņiem atskatījies, jozu uz jūras

Bēgšana pa jūru

Jau vairākas dienas iepriekš biju savilcis liedagā sīkus, kritušus kociņus un sasējis tos kopā ar liānām. Par mana plosta buru kļuva liela, trekna palmas lapa. Biju iztukšojis dažus kokosriekstus, kuros ielēju ūdeni, un, aizkorķējis ciet, ar smalkām liānām piesējis pie masta kopā ar vairākiem nepārsistiem, kuriem bija jākalpo par pārtikas krājumiem. Tas arī bija viss mans proviants.

Iestūmu plostu piekrastes viļņos. Tie mani drīz vien iz­nesa jūrā, jo nupat bija sācies bēgums. Kurp mani nesīs vējš un viļņi? Stūri es nebiju uztaisījis. Reizēm jāļauj liktenim pielikt savu roku.

Jutos lieliski. Vējš plivināja manu kažoku, apkārt tra­koja jūra — skaidra lieta, tikai tāpēc, lai vestu mani pretim piedzīvojumiem. Vai pasaulē ir kas vēl aizraujošāks par pirmatklājēja ceļojumu nezināmajā pāri lielam, plašam okeānam?

Bezvējš

Nepagāja ne trīs stundas, kad mans plosts jau vairs tikai gurdi šūpojās bezvējā kā milzīgā vannā. Vai vispār iespējams iedomāties ko vēl garlaicīgāku par jūrasbraucienu? Jūra, kā tad! Vienmuļš sālsūdens tuksnesis, gluds un garlaicīgs kā milzīgs spogulis; kura katra spīgaiņu meža peļķe bija daudz interesantāka. Nekas nenotika, garām nepalidoja neviena pusi.

vienīga kaija. Biju cerējis uz neatklātiem kontinentiem un noslēpumainām salām vai vismaz uz pundurpirātiem, bet šajos viļņos nebija atrodama pat pudele ar vēstulīti iekšā. Tad pie apvāršņa beidzot kaut kas parādījās. Pēc ilgām jo ilgām stundām mūsu ceļi krustojās, un man garām aizlīgoja izburbis dēlis. Tā bija aizraujošākā izrāde, ko līdz šim bija piedāvājis mans ceļojums. Grauzu kokosriekstus un sāku garlaikoties.

Jaunībā garlaicība ir sevišķi mokoša. Sekundes velkas garumā un kļūst par minūtēm, minūtes par stundām. Ir sajūta, ka laiks tevi ir izstiepis uz moku rata un lēnām, lēnām sarausta gabalos. Garām mūžīgi plakšķinās sīki vilnīši, virs galvas mūžīgi velvējas mirdzoši zilās debesis. Nepieredzējušam jūrniekam, raugoties uz apvārsni, šķiet, ka pie tā ik mirkli jāparādās kaut kam elpu aizraujošam, taču vienīgais, kas tevi tur gaida, ir atkal jauns apvārsnis. Es būtu priecājies par jebkādām pārmaiņām, par vētru, par vulkānisku zemūdens zemestrīci, par ellišķīgu jūras bries­moni, taču veselu nedēļu man bija tikai viļņi, debesis un apvāršņi.