Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"A!" es teicu.

"Redzi!" kliedza vilnis. "Tas, kurš spēj pateikt "A", pēc nulle, komats, nulle ilga laika spēs pateikt arī "binominālkoeficients"!"

Runas mācība

Un kopš tā brīža verveļviļņi vairākas nedēļas pēc kārtas nepagurdami riņķoja ap manu plostu un mācīja man runāt. Sākumā es apguvu vienkāršus vārdus, tādus kā "vilnis" un "banga", pēc tam jau grūtākus, piemēram, "viļņošanās" un "paisumvilnis". Mācījos lielus un mazus vārdus, darīšanas vārdus, īpašības vārdus, apstākleņus, palīgvārdus, saikļvārdus, lietvārdus un nelietīgus vārdus; jaukus vārdus un arī tādus, kurus labāk vispār nevajadzētu sacīt. Mācījos, kā šos vārdus raksta, pieraksta un uzraksta, kā tos deklinē un konjugē, substantivē, ģenitīvē, akuzatīvē, datīvē un tā tālāk. Pēc tam mēs ķērāmies pie teikumiem. Virsteikumi, palīg­teikumi, starpteikumi, uzteikumi un pateikumi, jautājuma teikumi un pusteikumi, teikumu driskās, teikumu daļas un veseli izteikumi.

Lai būtu skaidrs: verveļviļņi man nemācīja rakstīšanu — viņi man mācīja tikai runāt. Rakstītam vārdam atklātā jūrā nav nekādas nozīmes. Papīrs pārāk ātri samirkst.

Verveļviļņiem nebija diezgan ar to, ka viņi vienkārši iemācīja man runāt; viņi gribēja, lai es mācētu runāt dažne­dažādi un allaž spoži.

Viņi man iemācīja bubināt, blaužģēt un tarkšķēt, dudi­nāt un aurot, čalot, melst un tērgavot, žužināties un, pats par sevi saprotams, vervelēt. Verveļviļņi man iemācīja, kā jāsaka runa, kā jāsarunājas pašam ar sevi, un iesvaidīja mani pārrunu noslēpumos — kā otru apvārdot un pavisam no­vārdot un arī kā pašam sevi aizrunāt. Iemācījos runāt īpaši apgrūtinātos apstākļos, stāvot uz vienas kājas, uz rokām vai pat ar kokosriekstu mutē, kamēr man virsū šļakstina ūdeni.

No verveļviļņu naidīguma jau sen vairs nebija ne miņas. Acīmredzot viņiem agrāk ne reizi nebija gadījies nodoties tik atbildīgai un aizraujošai darbībai. Manai skološanai viņi veltīja visu sirdi un dvēseli, un man jāteic, ka abi patiešām bija labi skolotāji. (Jz čalošanu viņiem bija ķēriens.

Arī es kļuvu par runātā vārda meistaru. Piecu nedēļu laikā biju ticis tik tālu, ka viļņi man vairs neko nevarēja iemā­cīt — patiesībā es pat viņus mazliet pārspēju. Spēju izrunāt jebkuru vārdu — cik skaļi vien vajadzīgs, uz priekšu un atpakaļ. "Binominālkoeficients" vēl bija itin vienkāršs.

Iemācījos sacīt runu, uzsaukt laimes, dot (un pēc tam lauzt) zvērestus, izgrūst lāstus, deklamēt monologus, sa­dzejot rīmes, liet medu ausīs, runāt blēņas un gvelzt ap­lamības.

Pratu runāt skaidru valodu, erroties, paļāt, aprunāt, no­niecināt, izrunāties gari un plaši, pātarot, sprediķot un, pats par sevi saprotams, stāstīt jūrasvilku jokus.

Kad biju iemācījies runāt, beidzot varēju sarunāties, zināms, sākumā tikai ar verveļviļņiem. Pieticīgās dzīves pieredzes dēļ man nebija pārlieku daudz stāstāmā. Toties viļņiem gan runājamā nekad neaptrūkās. Viņi jau gadu sim­teņiem — vismaz paši tā apgalvoja — slīdēja pa okeāniem, saprotams, ka tādā gadījumā sakrājas šis tas pastāstāms. Viļņi valodoja par varenām viesuļvētrām, kas izurbj jūrā

caurumus, par milzīgām jūrasčūskām, kas, saķērušās cīņā, spļauj uguns šaltis, par sarkaniem, caurspīdīgiem vaļiem, kas aprij kuģus, par astoņkājiem, kuru taustekļi ir vairākus kilometrus gari un spēj sagrābt veselas salas, par ūdens rē­giem, kas dejo viļņu galotnēs un ar pirkstiem ķer lidojošās zivis, par liesmojošiem meteoriem, no kuriem verd visa jūra, par nogrimušiem un par uznirušiem kontinentiem, par pazemes vulkāniem, spoku kuģiem, putu raganām, jūras dieviem, viļņu punduriem un zemūdens zemestrīcēm. Taču vislabprātāk tie slepus runāja nejaucības viens par otru. Ik reizi, kad viens no viļņiem mazliet attālinājās no plosta, otrs uzreiz sāka purpināt, cik tam vilnim šaubīgs raksturs, ne­vienam tā vārdam nevar ticēt, un tā tālāk. Trakākais bija tas, ka es viņus abus nespēju atšķirt. Patiesībā viņi bija dvīņu viļņi. Vecu sievu izteikai, ka visi viļņi ir vienādi, šoreiz izņē­muma kārtā bija taisnība.

Jau sen biju pie abiem pieradis. Jaunībā draudzību noslēgt ir viegli un šķiet, ka tā būs mūžīga. Taču pienāca diena, kad bezrūpīgie viļņi šķita pārvērtušies. Tie jau vai­rākas stundas slīdēja ap manu plostu, taču nebija pateikuši ne pušplēsta vārda. Tas bija kas jauns. Lauzīju galvu, vai ne­esmu pastrādājis kādu muļķību. Pēdīgi viļņi piešļakstinājās pie plosta un sāka minstināties.

"Tad nu laikam vajadzētu…" viens iesāka.

"Okeāna likums, un tādā garā," sēca otrs.

Tad abi apkaucās.

Sākuši no jauna, viņi man paskaidroja, kas par lietu: okeāns jau vairākas dienas bija nemierīgs, to uztrauca spē­cīga straume, un verveļviļņi zināja, ka tiem jāiet šai straumei

līdzi. Palikdami vienā vietā pārāk ilgi, viļņi iztvaiko. Tieši tādēļ viņu liktenis ir nemitīgi slīdēt šurpu turpu pa okeānu.

"Liels paldies par visu!" es sacīju, jo tagad taču pratu runāt.

"Ak, nav par ko!" vilnis atsaucās, un es dzirdēju, ka tas ar grūtībām valda asaras. "Pirmo reizi nezinu, ko lai saka!"

"Bet mēs gribam tev pasniegt atvadu dāvanu," teica otrs vilnis. "Vārdu!"