Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Jā," turpināja pirmais vilnis, "mēs tevi nosaucam par Zilo lāci."

irds visam mūžam

Ir redzams, ka verveļviļņu fantāzija nebija diez cik krāšņa, un tomēr. Līdz šim man vārda nebija.

Abi atvadījās no manis ar slapju apkampienu. Arī man gribējās pinkšķēt. Tad abi šņukstēdami aizšļakstinājās prom.

Lēnām rietēja saule, un tās grimstošajā aplī es redzēju abu viļņu aprises slīdam apvāršņa virzienā. Taču jau pēc dažiem metriem tie saņēmās un sāka tarkšķēt:

"Jā, tad es tev saku…"

"Tu man neko neteiksi!"

"Tā tev nevajadzēja sacīt!" Un tā viņi vāvuļoja un vāvu­ļoja; vēl pēc daudzām stundām, kad abi jau sen bija nozu­duši skatienam, es iztālēm dzirdēju viņu muldēšanos.

Mani kokosriekstu krājumi pamazām izsīka, un arī dzeramā ūdens krājumi, mācoties tā, ka galva kūp, jau bija gandrīz pilnīgi izlietoti. Turklāt jau labu laiku manu neaiz­sargāto smadzeņpodu nežēlīgi svilināja saule, jo plostiņš slīdēja aizvien tālāk uz dienvidiem.

Liela acs

Pēc trim dienām manas smadzenes bija tā izkaltušas, ka es spēju tikai sēdēt un truli blenzt uz ūdens virsmu. Ja pietiekami ilgi skatās jūras ūdenī, agri vai vēlu tā putās var ieraudzīt visērmīgākās lietas. Zvērus un pūķus, un veselas briesmoņu armijas, kas cīnās savā starpā, jūras garu dejas, nāru lēkāšanu un savādas pelēkas ēnas ar ragiem un astēm. Drīz man jau sāka likties, ka spēju saskatīt jūras dibenu. Redzēju caurspīdīgas pilis, kas peldēja dziļi man apakšā kā stikla zemūdenes. Redzēju astoņkāji ar tūkstoš taustek­ļiem. Pirātu kuģi, kas bija pilns ar grabošiem skeletiem, kuri auroja šausmonīgas dziesmas. Un tad es ieraudzīju visbriesmīgākās šausmas: milzīgu viepli, desmitreiz lielāku nekā mans plosts, ar vienu vienīgu aci, tik lielu kā māja; acs savā dobulī mežonīgi bolījās, un pēc brīža vairs bija redzams tikai baltums. Zemāk bija mute, pietiekami liela,

lai spētu aprīt kuģi, varens apakšžoklis ar gariem, kārniem zobiem, tik daudziem, ka ne saskaitīt. Varēju ieskatīties badīgi atplestajā rīklē, tā bija dziļa kā slapjš kaps. Seju no vienas vietas klāja pārragojušās krunkas un plēki, mazi krā­teri un dziļas rētas. Nespēdams atraut skatienu, es blenzu ūdenī.

Taču šis ģīmis mani nespēja nobiedēt. Tas nebija īsts, to bija radījis mans izkaltušais prāts.

Tā es domāju. Bet man nebija taisnība. Tas bija Tyrannovalis Rex.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tyrannovalis Rex: skrimšļzivju klases žokļainis, radniecības attie­cībām saistīts ar milzu murēnām, haizivīm, gaļēdājiem zauriem un cik­lopiem. No vaļa tas mantojis lielumu, no murēnas apakšžokļa formu, no haizivs nevaldāmo vēlmi aprīt visu, kas satilpst rīklē, no zauriem instinktu medīt visu, kas kustas, un no ciklopiem vienacību. Tyranno­valis Rex ir 45 metrus garš, un to droši var uzskatīt par vienu no pasau­les lielākajiem plēsoņām.Tiranovaļa ādu klāj skrimšļaini izaugumi, un tā ir ogļu melna, tādēļ to mēdz dēvēt arī par melno vali. Galvu veido viena vienīga liela kaula plāksne, un, ar to triekdamies virsū, Tyranno­valis Rex spēj nogremdēt pat visai lielus tirdzniecības kuģus. Laimīgā kārtā tiranovaļi ir gandrīz izmiruši, un daži zinātnieki uzskata, ka saglabājies ir tikai viens eksemplārs, kas jau daudzus gadsimtus ap­draud Camonijas ūdeņus. To nogalināt ir centušies daudzi vaļu med­nieki, nevienam tas nav izdevies, un daudzi pēc tam vairs nav redzēti.

Tikai tad, kad melnais valis man acu priekšā iznira no ūdens, es beidzot atžirbu no saviem nomoda sap­ņiem. Likās, no jūras dzīlēm piedzimusi sala: augstu pār

manu plostu slējās tumšu vaļa tauku kalns ar simttūkstoš kārpām, liels kā klintsbluķis. Pa monstra kupra tauku krokām kā palu straumes gāzās ūdens, tas lija atpakaļ jūrā. Ūdens gāzmas sakūla jūru valim apkārt mutuļos, tad viena tāda gāzma sagrāba manu plostu un grieza uz riņķi.

Izplatījās neiedomājami nelāga smirdoņa.

Es no visa spēka pieķēros pie masta un mēģināju elpot tik sekli, cik vien iespējams. Mutuļi noplaka, toties tagad valis pa savu elpošanas caurumu izpūta gaisā gigantisku ūdens strūklaku, droši vien ap simt metru augstu. Kā ap­burts skatījos uz šo izrādi, nedomādams par to, kā tā varētu mani ietekmēt.

Mirkli šķita, ka strūklaka ir sastingusi. Tā stāvēja saulē kā ledū sasalis ūdenskritums. Šajā strāvā varēja saskatīt tūkstošiem zivju, lielu un mazu, veselus barus mencu, cūk­delfīnus un dažas haizivis, lielu astoņkāji un nolauztu kuģa stūresratu.

Tad šī strūklaka gāzās okeānā. Ūdens nāca pār mani ar tādu spēku, it kā jūrā būtu iemestas lokomotīves. Ar vienu sitienu mans plostiņš bija sadragāts, ūdens blāķi spieda mani arvien dziļāk jūrā. Man apkārt joņoja haizivis, taču, par laimi, tās bija pārāk apstulbušas, lai mēģinātu mani rīt.

Pēdīgi spiediens atslāba, un es kā korķis izšāvos no ūdens. Tik tikko paspēju ievilkt elpu un cik necik saprast, kur es esmu (atrados tieši briesmonīgās ciklopa acs priekšā), kā viņš atvēra rīkli, lai tajā atkal ieplūstu ūdens.

Vaļa ūsas