Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

ne pa jokam nomocījos, līdz tās dabūju laukā. Visdziļāk ieurbušās bija garākās — spēcīgas rokas raidītas, tās bija ne­satricināmi ieāķējušās vaļa kārpās. Es elsu un stenēju, taču pēc dīkās laiskošanās uz plosta tā bija patīkama pārmaiņa.

Šaubos, vai vēl kādam bez manis ir gadījies dzirdēt, kā nopūšas karaliskais tiranovalis. Šos dārdienus nevar sajaukt ne ar ko citu. Pateicīgi vaidēdams, dzīvnieks atvadījās no garum gariem mocību gadiem, varbūt pat gadsimtiem. Ja dziļā alā savāktu desmittūkstoš jūras govju, liktu tām visām reizē dvest mīlas aizgrābtībā un šos dvesienus papildinātu ar medus vākšanā ielīksmojušos miljons kameņu dūkoņu, tad varbūt izdotos iegūt puslīdz tikpat skaļu un apmieri­nātu rūcienu.

Kādu pusdienu rāvies melnās miesās, es biju gandrīz pabeidzis. Biju izrāvis simtiem harpūnu, vēl palikusi pē­dējā, un tagad diezgan svinīgi izvilku arī to. Pār okeānu

aizdārdēja pēdējā atvieglotā nopūta. Karaliskais tiranovalis bija atbrīvots.

Jau nākamajā acumirklī aptvēru, ka biju pastrādājis muļ­ķību. Izraudams pēdējo vaļu mednieka šķēpu, es reizē biju atbrīvojis nezvēru no vajadzības paciest mani uz muguras. Milzu zivs dzīrās ienirt — es to nopratu, juzdams, cik dziļi tā ievelk elpu. Savā centībā biju gluži piemirsis par to, ka jābūvē plosts. Harpūnas biju vienkārši lidinājis jūrā.

Jā, Tyrannovalis Rex ienira, taču darīja to pavisam lēni, gandrīz maigi, lai man nenodarītu neko ļaunu. Tas gausi laidās dziļumā kā ļoti liels kuģis ar mazītiņu sūcīti. No tā muguras ieslīdēju spoguļgludajā ūdenī, un tieši tajā brīdī skatienam nozuda pēdējie vaļa muguras izaugumi. Mil­zenis bija pazudis. Ūdens virsmu vēl satricināja tikai daži pamatīgi burbuļi — droši vien elpošanas atveres atvadu sveiciens.

Es īros šurpu turpu pa silto ūdeni, lūkodams kaut ko saprast. Viļņos vēl šūpojās daži korķa pludiņi, varbūt izdo­tos tādu savākt tik daudz, lai uztaisītu šādu tādu glābšanas riņķi. Slaidiem vēzieniem peldēdams pie tuvākā, pamanīju virs galvas kaiju — pa ilgiem laikiem pirmo. Tā lidoja uz rietumiem, uz saulrieta pusi.

Pie apvāršņa lidinājās vesels jūras putnu bars, tieši tur, kur jūrā patlaban izkusa saule. Varbūt tur ir kuģis? Vai tas ir valis, atkal izniris no ūdens citā vietā? Es peldēju uz to pusi. Jo tuvāk tam nonācu, jo labāk redzēju, ka zem putnu bara, šķiet, ir tādi kā palmu stāvi. Drīz jau varēju saskatīt piekras­tes viļņu putas un ideāli baltu liedagu, aiz kura lapas šūpoja lekna palmu audze.

Redzu zemi

Valis, ar nolūku vai netīšām, bija izlaidis mani netālu no salas. Pār ūdeņiem uzvēdīja kārdinošas smaržas. Tie bija man gluži nepazīstami, apetītlīgi aromāti — mazliet pēc va­niļas, pēc sarīvēta muskatrieksta, sasmalcinātiem ķiplokiem un ceptas gates… Šī sala smaržoja jauki. Ar pirmatklājēja tiesībām nospriedu uzskatīt to par savu.

Kad izrāpos krastā, saule jau bija gandrīz pavisam no­rietējusi. Biju tik ļoti noguris, ka paliku guļam turpat smiltīs un uzreiz aizmigu. Pēdējās skaņas, ko dzirdēju, pirms mana bura ieslīdēja sapņu zemē, bija padumja daudzbalsīga ķiķi­nāšana tuvīnā meža aizsegā. Taču man bija vienalga, nekādi ķiķinātāji mani nebiedēja. Lai kas arī bija šie irgotājies, tie bija mani pavalstnieki.

.

4.Mana dzīve uz Karzobu salas

Brokastis

nakamas dienas rītā mani no pirmatklājējā sapņiem pamodināja putnu koris. Tieši man uz deguna sēdēja milzīgs, neticami skaists taurenis, kas apvēdināja mani ar vēsu gaisu. No tuvējās palmas man blakus smiltīs iekrita kokosrieksts, kas tik glīti sadalījās divās vienādās daļās, ka neizlija neviena pati vērtīgā piena lāse. Piens bija gards, vēss un spirdzinošs, kokosrieksta mīkstums uz mēles kusa kā putukrējums.

Man acu priekšā dejā griezās kolibri, kas pēc mirkļa iz­kārtojās vienā rindā un virpuļodami nozuda starp palmām. Likās, sala pati personiski vēlas sveikt savu atklājēju. Bija pienācis laik» apstaigāt īpašumus. Izpurināju no kažoka smiltis un devos tālāk salā.

Vēl šobaltdien man trūkst vārdu, lai kaut aptuveni ap­rakstītu Zilā lāča paradīzes salas skaistumu. Biezs jo biezs mežs, kur tīkamā ēnā var pastaigāties starp varenām pal­mām ar zeltainām lapām un sniegbaltiem stumbriem, ap kuriem lidinās krāsaini taureņu mākoņi. Daži taureņi bija kaiju lielumā, un to spārni zaigoja kā perlamutrs; palmu pavēnī auga tādas puķes, kādas es vēl nebiju redzējis, to ziedkausiņi bija sudraboti un lapas no stikla.

Citu puķu ziedkausiņi, šķiet, sastāvēja no zilgas gais­mas, un tās dziedāja — dziedāja klusas, atturīgas meldijas kā ļoti mazi, čakli elfi. Es piegāju pie slaikiem augiem, kas smaržoja pēc vaniļas un savas krāšņās, košās lapas prata izvērst kā pāvi astes vēdekli. Citur tulpēm līdzīgas puķes ar smuidriem, dzelteniem stiebriem nemitīgi mainīja krāsu. Ja es ilgāk uz tām raudzījos, puķes tumši nosarka un ķiķināja. Areče, tad rau, kādu ķiķināšanu es biju dzirdējis iemig­dams.