Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tad devos apstaigāt savus īpašumus. Sala nebija pārāk liela, caurmērā ne lielāka par dažiem simtiem metru, taču tajā bija papilnam mazu brīnumu. Dziedātājpuķes katru dienu iestudēja jaunu dziesmu, un es lieliem lāgiem stāvēju, klausīdamies to sidrabdzidro, abstrakto muzicēšanu un skatīdamies uz taureņiem, kas mūzikas pavadībā uzveda koķetīgus lidbaletus. Savus akrobātiskos talantus labprāt iz­rādīja vāveres; viena parasti sēdēja man uz galvas vai pleca un ļāva, lai es to visur nēsāju līdzi.

Pusdienlaikā lielākoties ieturējos pie eļļas dīķa. Parasti ieēdu kartupeļus ar savvaļas rukolu, reizēm klāt piekodu zilos puķkāpostus.

Pēc tam likos uz auss un mazliet nosnaudos. Pēcpus­dienā bieži gāju peldēties siltajā jūrā. Ūdeņi salas piekrastē bija rāmi, un neizskatījās, ka tajos varētu slēpties bīstami jūras mūdži. Es stundām ilgi ļāvos sāļo viļņu šūpām vai sēdēju mīlīgajā seklumā, kur man starp pekām pludinājās tūkstošiem mazītiņu gliemenīšu.

Dienas izskaņu vislabprātāk sagaidīju jūras krastā, kopā ar kaķīšiem noskatīdamies saulrietu. Tad devos atpakaļ uz mežu, saritinājos siltajās, murrājošajās sūnās un sapņoju, ka esmu lielā dzelzs kuģa kapteinis.

Sākumā mana ēdienkarte vēl nebija gluži sabalansēta. Es ēdu ar lieliem starplaikiem, daudz kustējos un ar pie­dāvājumu biju apmierināts. Taču pēc dažiem mēnešiem sāku mazliet iekost arī starp ēdienreizēm. Neko lielu, kādu ceptu kartupelīti, kādu grauzdiņa šķēli, vienu otru no kakao augu prāvajām šokolādes bumbām. Reizēm man uznāca piktums par to, ka šīs salas kulinārais piedāvājums ir tik ierobežots. Pēc pusgada ieviesu otrās brokastis, kas sastā­vēja no divtik daudziem grauzdiņiem ar medu, kā arī pēc­pusdienas kūciņu (no kūkukoka), pirmsvakariņas (sēnes ar zilajiem puķkāpostiem) un augļu plati pirms gulētiešanas. Garas pastaigas aizstāju ar nosnaušanos. Laika gaitā pauzes starp ēdienreizēm kļuva arvien īsākas. Starp pirmajām un otrajām brokastīm ieviesu vēl vienu rikti (nosaucu to par starpbrokastīm), īsi pirms pusdienām mielojos ar našķiem apetītes ierosināšanai (marcipāna augļi, kakao bumbas, tīrs medus) un pēc pusdienām paniekojos ar kūciņu. Pēcpus­dienā kartupeļi un spageti liānas tomātu mērcē, pēc tam vēl viena kūka un augļi. Vakariņas bija sadalītas vairākās kārtās un ilga līdz gulēšanas laikam. Parasti es vispirms apēdu veselu sēni, pēc tam vienu zilo puķkāpostu. Tad bija neliela gremošanas pauze, piedzerot pienu. Pēc tam cepti kartupeļi ar savvaļas rukolu, beigās kūka. īsi pirms gulēšanas vēl daži grauzdiņi ar medu.

Beigās es jau arī naktī cēlos augšā, lai mazliet ieēstu. Miegaini meimuroju pa mežu, iebāzu galvu piena upē, stūķēju mutē kakao bumbas vai strēbu medu tieši no ziedkausiņiem. Pēc tam mani bieži mocīja nejauki murgi, vis­visādas ar ēšanu saistītas šausmu ainas.

Dabas

brīnumainās

pārvērtības

Salas augu valstī bija sākušās pārsteidzošas pārmaiņas. Kad biju pārēdies kādu gardumu, gādīgā daba kaut kur izaudzēja jaunu, vēl smalkāku našķi. Pēdējā laikā mežā bija parādījušās prāvas, reibinoši smaržojošas trifeles. Man va­jadzēja pieradināties pie to izteiktās garšas, taču, kolīdz tas bija izdevies, es ēdu un nespēju mitēties. Turklāt tās izcili saderēja kopā ar liānu spageti. Tur, kur agrāk bija parasti lieli šampinjoni, tagad auga baravikas cilvēka augumā; kopā ar svaigu savvaļas rukolu tā bija bezgala eleganta kombi­nācija. Liedagā nesen bija saradušās neskaitāmas austeres. Agrāk man vispār nebūtu ienācis prātā, ka tādu zaļu, glumu austeri var ēst, taču pa šo laiku mana gaume bija kļuvusi izmeklētāka, mana mēle izvēlīgāka, apetīte izsmalcinātāka. Drīz jau biju pasācis starp ēdieniem norīt pāris duču aus­teru. No jūras steberēja laukā lieli omāri, kas pašnāvnieciski metās tieši verdošajā eļļas dīķī. Kad biju sapratis, kā dabūt vaļā masīvās bruņas, atklāju, ka tās slēpj brīnum gardu galiņu.

Biju pieradis dienu iedalīt ēdienos. Gulēt vairs lāgā ne­gulēju, vēders vienmēr bija pārlieku pilns, tā nu es tikai ieslīgu trauslā snaudā un sapņoju par nākamo ēdienreizi. Fiziskas kustības biju pilnīgi atmetis, pārvietojos rāpus vai vienkārši vēlos no ēdiena pie ēdiena.

Pec gada

Tā pagāja gads, un es biju resns kā speķa pikucis un apaļš kā futbolbumba. Svēru daudzreiz vairāk nekā todien, kad spēru uz šīs salas savus pirmos lepnos iekarotāja soļus. Jūru jau mēnešiem nebiju redzējis, viss biju apkaltis no ne­tīrumiem un smirdēju kā ceļmalas ēstuve; mana ķermeņa poras izdalīja cepamo eļļu. Vairs nemazgājos un neķemmē­jos, jau nedēļām ilgi nebiju piecēlies kājās. Ik kustība man sagādāja milzīgas grūtības, es svīdu un stenēju. Elpa lauzās no krūtīm sēkdama un pūzdama, un, palūkojies lejup, vairs neredzēju savas kājas — tām priekšā bija vēders. Pat acu plaksti bija kļuvuši resnāki, acis izdevās turēt vaļā tikai ar lielu piepūli. Spēju domāt tikai par ēšanu. Nemitīgi veidoju jaunas ēdienkartes, alku pēc jaunām, vēl nepieredzētām gār­šām un prātā radīju aizvien pārdrošākas neparastu ēdienu kombinācijas.