Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kādu brīdi valdīja mulss klusums. Tad Maks nokrem šļojās.

"Tas bija… ekhem… ļoti labi, puisīt! Tev ir vērīgas acis."

Savādais putns nokremšļojās vēlreiz.

būsi!"

pari.

"Es tev atklāšu vienu noslēpumu… bet tev jāapzvēr pie visa, kas tev svēts, ka tu nevienam nestāstīsi!"

Maka dēļ es biju gatavs uz visu: viņš bija izglābis man dzīvību.

"Zini, man pašam ar acīm diez kas nav. Uz vecumu esmu kļuvis, ē, pagalam tuvredzīgs. Galu galā, man jau ir 300 gadu."

Vai tā tiešām bija, es joprojām nezinu. Glābējzauriem patīk pārspīlēt.

"Bet lai tas paliek starp mums! Ja to uzodīs mani kolēģi, glābējzauru aprindās ar mani būs cauri!" Viņš nopūtās. "Sa­proti… vēl viens gads, tad es iešu pensijā. Tik ilgi man vēl vajadzētu noturēties. Bet kļūst arvien trakāk. Tevi pamanīju tikai tāpēc, ka tu esi tik neparasti zils un resns."

Maks pagrieza galvu, un es skatījos tieši viņa bālganajās acīs.

"Klau, puis, man ir priekšlikums. Tu varētu vienu gadu padzīvot pie manis. Būsi mans navigators. Mans stūresvīrs. Skatīsies uz priekšu un teiksi, kas man jādara. Par to tev būs barošana un miteklis. Piedevām tu dabūsi redzēt pasauli, un kā vēl! Dramatiska izglābšanās pēdējā mirklī! Daiļas jau­navas nāves briesmās! Nu, un tamlīdzīgi. Ko tu par to saki?"

5.Mana navigatora dzīve

Svīteris un bikses

Pirms sāku strādāt navigatora amatā, Maks man sagā­dāja darba drēbes. Mēs parasti pārvietojāmies lielā augstumā, retinātā gaisā, un tur arī tādam, kas staigā lāča kažokā, ir stipri auksti.

Maks nosēdināja mani kāda kalna virsotnē, uz divām stundām nozuda un atgriezās ar diviem apģērba gaba­liem — biezu, sarkanu svīteri un gaišzilām biksēm.

"Tās es dabūju vienā zemnieku sētā," Maks teica. "Bija izkārtas uz auklas žāvēties. Es to neuzskatītu par zagšanu. Varbūt mēs šo drēbju pirmajam valkātājam reiz izglābsim dzīvību."

Skatoties uz visu no augšas, var redzēt lielās sakarības. Tajā gadā, kad biju Maka navigators, iemācījos milzum daudz lietu, kas vēlāk ļoti noderēja manā jūras lāča dzīvē. Tā, piemēram, es vienmēr biju domājis, ka pasaule ir ūdens baļļa, kurā peld dažas salas. Sēdēdams Makam uz mugu­ras, redzēju, ka pasaule ir milzīga lode, ko daļēji klāj ūdens, bet daļēji — plaši kontinenti. Agrāk es nebūtu ticējis, ka vienlaidu klājienā varētu būt lielas zemes platības. Reizēm mēs nedēļām ilgi lidojām pāri lieliem līdzenumiem, un jūra vispār nekur nebija manāma. Es pirmo reizi redzēju varenas kalnu grēdas, lielas upes, ezerus un mūžamežus. Maks izvi­zināja mani pāri polam, un es ne pa jokam brīnījos par šiem kalniem no tīra ledus. Redzēju džungļus, zaļu un bezgalīgu milzu koku jūru, kuru lapotnē reizumis pavīdēja ugunsvēmēju pūķu galvas. Mēs riņķojām ap aktīviem vulkāniem un sildījāmies svelmes avotos, kas izplūda no to varenajiem ugunsstabiem.

Visur slēpjas briesmas

Maks man parādīja tuksnešus; reizēm tie bija smilšu klajumi, reizēm krāsainas klintis. Un viņam nekad neapnika stāstīt par visādām ģeoloģiskām sakarībām. Viņš man iz­skaidroja alpu šļūdoņus un kūdras tīreļus, plūstošo smilšu ■ līkšņas, vatu jūras un zemestrīču plaisas. Maka skatījums

uz pasauli lielā mērā bija profesionāls, viņš visur redzēja slēptas briesmas. Tīreļos, purvos un zemes plaisās var iekrist, šļūdoņu lavīnas var nogāzties tev virsū, Vatu jūrā uzglūn slapja nāve. Lidodams pāri mežam, Maks automā­tiski skatījās, vai tur nav bīstamu zvēru un dēmonu, un lēsa, cik liels ir sausuma ugunsgrēka izcelšanās risks; upes mūs interesēja kā iespējama piraju mītnes vieta (izpēte ir vien­kārša: iemet beigtu zivi — ja ūdens sāk mutuļot, uzstāda brīdinājuma zīmi), jūras — haizivju aspektā, bet ezeri — no ūdensčūsku, plēsīgo salamandru un milzu krokodilu viedokļa.

Leduskalns, kas lēni dreifē rietošās saules blāzmā, Ma­kam bija nevis elpu aizraujošs skaistums, bet briesmas jūr­niekiem, mūžameža ūdenskritums — nevis ilgota veldze, bet drauds nepieredzējušam upju kuģotājam, mākoņu grēda virs Kārību jūras salas viņam bija nevis dabas glezna, bet tropu taifūna pazīme. Pat nedzīvs tuksnesis Maka bargā skatiena gaismā izrādījās šaušalains nāves gadījums: indīgas ķirzakas, milzu zirnekļi un fluorescējoši skorpioni, kas slap­stās zem akmeņiem, fatamorgānas, kas ved maldināšanā lēt­ticīgus nelgas, un saulesdūrieni, no kuriem var sajukt prātā.

Bīstama var būt ne tikai vētraina, bet arī rāma jūra; nīkstot bezvējā, bojā aiziet vismaz tikpat daudz jūrnieku kā orkānos. Tik drūmi Maks uz dzīvi raudzījās tāpēc, ka viņa darbs bija diendienā gādāt par visiem un katru. Ikvienas briesmas, gan lielas, gan mazas, viņa ādā ievilka grum­biņu, un tā viņš mazpamazām bija kļuvis par lidojošu bažu karti.

Maiņu sistema

Glābējzauri pārrauga pasauli saskaņā ar sarežģītu darba maiņu sistēmu, kuru man tā arī neizdevās līdz galam sa prast. Visu zemes virsu tie ir sadalījuši kvadrantos, un katru kvadrantu pieskata viens pterodaktils. Lai nevienam neuz­māktos apnikums, pēc zināma laika kvadranti tiek pārdalīti no jauna.