Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Reizēm Maks kaut kur nemīlīgas klints galā sastapa kādu citu zauru. Tādās reizēs es parasti bikli tupēju maliņā un klausījos, kā viņi apmainās ar jaunumiem, stāstīdami, kāds kuram kvadrants tiks nākamajā gadā, dalīdamies ar savām atziņām glābšanas tehnikas jomā, baumodami par citiem zauriem un reizēm pat pārmīdami pastīvus jokus. Glābējzauri pēc savas dabas ir savrupnieki, saviesīga tērzē­šana nav viņu stiprā puse, un tas attiecas uz visiem šīs sugas pārstāvjiem bez izņēmuma.

Pa šo laiku biju krietni nokrities svarā. Garajos pārlido­jumos es Makam uz muguras nodarbojos ar brīvajām kus­tībām: atspiedos no guļus stāvokļa, taisīju pietupienus un vēderpresi. Reizēm, ieķēries viņa nagos, es pievilkos gluži kā līdztekās. Maks rūpējās par piemērotu uzturu. Nosēdi­nājis mani kaut kur augstā koka galotnē vai kalna virsotnē, viņš aizlidoja prom un atgriezās ar pilnu knābi augļu un dārzeņu. Mēs klusēdami sukājām tos iekšā un priecājāmies par skatu. Drīz biju atguvis savu agrāko svaru un pat uz­audzējis šādus tādus muskuļus.

Es tā arī nespēju izdibināt, kā Maks zināja, ka jāsteidzas, jo kāds ir nokļuvis briesmās. Laikam jau tas bija instinkts.

Lielākoties bija tā, ka mēs vienkārši tāpat, bez mērķa, kaut kur lidojām, un tad Maks piepeši paslēja galvu un, sasiz­dams spārnus, apstājās. "Ir darbiņš!" viņš tad paziņoja un mainīja kursu. Kad nonācām īstajā apvidū, es ķēros pie smalkmehānikas — ar precizitāti līdz milimetram aizvedu Maku tieši pie mūsu klienta. Izmantojot viņa ragus kā stūres sviras, varēju grozīt viņu kā lidmašīnu. Citreiz es atkal vien­kārši komandēju: "Vairāk pa labi, drusciņ pa kreisi, mazliet augstāk, tagad ņem ciet!" — Aptuveni tā.

Glābšanapēdējā mirklī

Mēs glābām meža dēmonu nagos nonākušus ceļotājus, iekams tie tika aprīti; vilkām laukā dziļās aizās iekritušus alpīnistus; nocēlām apgāzušos kuģu jūrniekus no ledājiem

un ķeksējām tos laukā no haizivju apsēstiem ūdeņiem; glā­bām apmaldījušos bērnus no tumšiem mūžamežiem, pirms vadātāji paguvuši tos iedzīt vājprātā, apmātus vulkānu pētniekus pasargājām no nāves verdošā lavā, zvejojām no purviem un plūstošajām smiltīm aušīgus blandoņas un, zi­nāms, nemitīgi pestījām nobarojušos dumiķus, kurus savos tīklos bija iemānījusi kāda Gourmetica Insularis.

Pats par sevi saprotams, mēs allaž nogaidījām līdz pa­šam pēdējam mirklim.

Kad glābšanas akcija bija beigusies, mēs izpestīto parasti nogādājām drošībā un mudīgi lidojām prom. Pateicības Maks necieta ne acu galā. Izglābtie allažiņ gribēja mūs ielūgt ciemos, nosvinēt, apbērt ar dāvanām, uzņemt ģimenē, apprecēt un tā joprojām. Man jau nu pret nelielām svinībām nekas nebūtu pretim, taču Maks tikai atteica: "Ko niekus. Tāds darbs. Labāk nākamreiz esiet uzmanīgāks un turpmāk atturieties no gaļas lietošanas uzturā!"

Un tad mēs traucāmies prom.

atgadījums pie Dēmonu klints

Lielākais briesmu avots vienmēr ir bijis un būs viegl­prātība. Daudzi mūsu klienti sprukās bija nokļuvši nelaimī­gas apstākļu sakritības dēļ, taču klientūrā bija arī tādi, kas paši meklēja briesmas — tie bija nelabojami dulburi, kas kaut kādu prātam neaptveramu iemeslu dēļ tīkoja mēroties spēkiem ar dabu. Kalni, viņuprāt, bija domāti iekarošanai, mežonīgas upes kuģošanai, vadātāju pilni purvi par varī­tēm bija jāšķērso naktīs. Bija subjekti, kas naktīs dziedādami vazājās pa tādiem mežiem, par kuru vilkačiem izsenis stāsta leģendas; citiem savukārt kā ēst vajadzēja redzēt vulkāna izvirdumu, stāvot uz krātera malas, vai tuvplānā apbrīnot tornado.

Atceros kādu atgadījumu pie Dēmonu klints (tolaik mēs bijām atbildīgi par Camoniju), — atgadījumu, kas aušības ziņā laikam ir nepārspējams. Mēs jau visu dienu iztālēm vē­rojām kādu alpīnistu, kas lēnītēm ķepurojās pa šo kalnāju, kuram jau kopš sendienām ir nelāga slava. Bija skaidrs, ka viņam vispār nav pieredzes klinšu kāpšanā: viņa apavi bija daudz par vieglu, turklāt viņš bija devies ceļā, kaut arī smi­dzināja sīks lietus. "Tur briest nepatikšanas," noteica Maks, un es piepūlēju acis, cenzdamies nepazaudēt alpīnistu, jo Maks lidinājās krietnā attālumā, lai mēs paliktu nepamanīti.

Dēmonu klinti ieskāva metru garas kristāla smailes — īsta stikla biežņa, un dažā labā mirdzošajā duncī jau karājās tādu pašu vieglprātīgu virsotņu iekarotāju izbalējušie ģin­deņi. Saprātīgi alpīnisti no šī apvidus izvairījās kā jūrnieki no Vērpatas.

Tomēr šim dīvainim galu galā kaut kā izdevās uzrāpties Dēmonu klintī. Gan jāteic, ka alpīnisma ekspedīcijā kāpiens augšup parasti ir vienkāršākais un vismazāk bīstamais posms. Tā nu mēs sagatavojāmies pacietīgi gaidīt, jo bija skaidrs, ka diena beigsies ar to, ka šis aunapiere ievelsies kādā klints plaisā un mēs dabūsim viņu ķeksēt laukā.

Taču izrādījās citādi.

Uzķepurojies pašā klints korē, alpīnists izpleta rokas.

"Viņš izpleš rokas," es ziņoju Makam, jo tas iztālēm vairs neko nespēja saskatīt.

"Izpleta rokas? Tad viņš tūlīt lēks lejā."

"Lēks?"

Alpīnists ielēca bezdibenī.

"Viņš lec!" es kliedzu.

"Es taču teicu," norūca Maks.