Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tai brīdī kāds ar ļoti lielu spēku sagrāba mani aiz labā delma un apturēja manu kritienu. Vēl mirkli es karājos virs bezdibeņa, bet tad tiku parauts gaisā. Atvēru acis un paska­tījos lejup: es biju, nepārspīlējot, izrauts no zvēriskā auga rīkles.

Monstra žokļi krakšķot vērās ciet, lai neļautu man aiz­bēgt, taču sekundi pirms iespaidīgo zobu saciršanās es pa mazu spraudziņu tiku izķeksēts brīvībā. Mani cēla arvien augstāk. Lejā nevaldāmā niknumā ārdījās satrakotā Gourme­tica. Tā vēlreiz mēģināja mani noķert, atvēra milzu muti un kampa pēc manis, taču es jau biju pārāk augstu. Iepuvušie žokļi aizcirtās velti. Kanibālaugs kratīja milzīgo galvu un izgrūda drausmīgu niknuma kliedzienu, kas aizskanēja tālu pāri okeānam.

savads putns

Tikai tagad es uzdrošinājos palūkoties augšup.

Mani savos nagos bija satvēris liels — man grūti atrast citu, piemērotāku vārdu — putns. Šūpojos zem viņa kā pasta maiss, ko pastnieks jebkurā brīdī var nomest zemē.

"Te nu mums atkal gadījās cūkas laime, vai ne, ko?" teica savādais putns.

Man trūka vārdu. Putns palaida mani vaļā, un es gāzos dibenā, tieši Gourmetica dārdošajā rīklē. Lidonis apmeta gaisā pārdošu nāves cilpu, un es nosvempos tam uz mugu­ras. Lempīgi pieslējos kājās.

"Ē… liels paldies par izglābšanu!" dzirdēju pats savu sto­mīgo balsi.

Ērmīgais putns lēni pagrieza galvu uz manu pusi un no­pētīja mani ar izvelbtām, bālganām acīm.

"Nav par ko," tas atbildēja. "Tāds darbs."

"Tu glāb dzīvību? Tas ir tavs darbs?" es apstulbu.

"Es glābju dzīvību pēdējā mirklV." putns nedaudz lielīgi attrauca. "Tas ir mans darbs!"

Mans glābējs brīdi klusēja, acīmredzot, lai es pagūtu aptvert šos jaunumus. "Atļausiet stādīties priekšā: Deus X MachimV viņš paziņoja. "Taisnību sakot, mākslinieka psei­donīms. Bet tu vari mani saukt vienkārši par Maku. Visi tā dara."

"Ļoti patīkami!" es atbildēju. "Mani sauc Zilais lācis."

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pterodaktylus Salvatus: Pterodaktylus Salvatus jeb klaiņojošais glābējzaurs pieder pie izmirstošas dinozauru dzimtas, kuras pārstāvji ir arī Camonijas kanālpūķis un -» Tyrannovalis Rex. Visā pasaulē dzīvu pterodaktilu nav palicis vairāk par dažiem tūkstošiem, un to skaits pastāvīgi samazinās. Pterodaktiliem raksturīgas atsevišķas putnu īpašības, piemēram, aerodinamiskam pārvietošanās veidam atbil­stoši spārni un kaula knābis, taču tie nedēj olas un arī uzvedības ziņā nav tipiski putni. Pterodaktili neēd tārpus un peles un, rūpēdamies par savu fizisko formu, pārtiek tikai no veģetāras barības. Tiem piemīt runas spējas, turklāt diezgan augstā līmenī. Pterodaktili uz zemes ir vienīgā suga, kurai raksturīga tieksme glābt no briesmām apdraudē­tas būtnes. Šim aicinājumam tie nododas ar gluži profesionālu god­kārību. Glābējzauri darbojas saskaņā ar stingriem ģildes likumiem. Tie cenšas rīkoties pēc iespējas satraucoši un dramatiski, pat savā starpā sacenšoties, kurš pirms došanās palīgā visilgāk nogaidīs. Tādēļ tie ļoti ilgi lidinās virs saviem klientiem un glābšanu sāk burtiski pēdējā mirklī. Šo lidojošo ķirzaku uzupurēšanās tieksmei līdz šim nav rasts pienācīgs zinātnisks izskaidrojums. Pterodaktili ir vārdos skopi un savu uzvedību nemēdz paskaidrot, tomēr var uzskatīt, ka tā ir saistīta ar dinozauru vispārējo izmiršanu. Tā kā dinozauri vēsturē ir izcēlušies vienīgi ar to, ka rija un tika aprīti, pterodaktili ar savu izpalīdzību cen­šas iemantot paliekamu vietu pasaules kopīgajā apziņā.

Manā gadījumā, piemēram, Maks jau vairākas dienas bija metis lokus pār šo salu, jo viņš jau nu gan lieliski zināja, kas mani gaida. Viņš ērti būtu varējis izraut mani laukā daudz agrāk, bet nē, neparko — vajadzēja nogaidīt līdz pē­dējam brīdim.

"Tu nu gan esi resns. Tev tur, lejā, laikam bija zaļa dzīve, vai ne, ko?" Maks jautāja, uz mani neskatīdamies.

Es nosarku.

"Sasodītie ūdensaugi!" Maks caur zobiem izgrūda un iespļāva okeānā. "Kā man tie apnikuši! Šogad esmu no tiem izpestījis jau krietnu bariņu ļaužu. Vienmēr atradīsies vēl kāds idiots, kas iekritīs uz viņu lētajām viltībām."

Es nosarku vēl košāk.

"Lai tā tev ir mācība!" Maks norādīja. "Šajā pasaulē nekas nepastāv tāpat vien. Pat ne ēdamais."

Svinīgi nosolījos likt to aiz auss.

Pie apvāršņa vīdēja sala, uz kuras bija augsta, stāva klints. Maks turēja kursu tieši uz to.

"Šī planēta*ir briesmu pilna!" Maks kliedza vējā. "Vajag cītīgi uzmanīties, citādi neizspruksi sveikā. Vienmēr jātur acis vaļā!"

Spēcīgi vēzēdams spārnus, tas lidoja arvien tuvāk klintij.

"Ē…" es lūkoju ko sacīt.

Maks neklausījās. "Acis vaļā, ausis vaļā! Tāda ir mana devīze! Vienu mazu brītiņu neuzmanīsies — un pagalam

Mēs ar lielu ātrumu traucāmies tieši klintij virsū. Vēl divi spārnu vēzieni, un tajā ietrieksimies.

"Uzmanīgi!" es iebrēcos. "Klints!"

Maks aizmiedza acis, bet uzreiz tās plati atpleta.

"Ū-ū-ū-ūh\" tas ieaurojās un rāvās stāvus gaisā. Tikai dažus centimetrus virs klints virsotnes mēs pārzēģelējām tai

Piedāvājums