Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Kādu dienu, kad ēdienreize numur 13 jau bija garām un tuvojās numur 14, es, prātodams, vai vakariņām būs diezgan ar veselu sēni cilvēka augumā, pēkšņi manīju, ka vējš ir iegriezies citādi un atnesis aromu, kam līdzīgu uz šīs salas vēl nebiju sajutis. Tā bija prasta, nepatīkama smirdoņa, it kā kaut kur seklā ūdenī pūtu tūkstoš jūraszāļu. Pēkšņi es sāku justies nobriedis, pat pārgatavojies kā dārzenis rudenī.

Vai, precīzāk sakot, kā nobarots sivēns, ko tūlīt vedīs uz kautuvi.

Sala mostas

Un tad sala apakš manis sāka drebēt. Mēģināju pie­slieties kājās, taču, līdzko tas izdevās, man uzreiz noreiba galva un es atkal novēlos gar zemi. Vairs nepratu stāvēt.

Palmas man apkārt vienā acumirklī novīta un sačokuro­jās, to vietā tagad bija riebīgi, nokaltuši stādiņi, kas atgādi­nāja melnas, izģindušas rokas. Arī visi pārējie augi novīta, un leknā rukola kļuva par melnu tepiķi, kaut ko līdzīgu izdegušam rugājam. Visur pēkšņi rēgojās mazi, šausmīgi caurumi, kas vārstījās kā zivju mutes. Man no visas tiesas šķita, ka es tajos samanu zobus. Mana paradīze bija sākusi pārvērsties par elli.

Putni un taureņi kā nošauti krita zemē, sabirza putek­ļos un nozuda drebošajā zemē. Ausis plēsa pušu briesmīgs troksnis, likās, te čāpstina un atraugājas simt satrakotu mežacūku. Es atkal mēģināju uzslieties kājās, lai kaut kā tiktu projām, taču nepaguvu paspert nevienu pašu soli. Kāds nokaltis augs — bijusī dziedātājpuķe — saķēra mani aiz kājas un nelaida vaļā. Tad augs sāka stiepties garumā un to darīja ātri, ļoti ātri.

Nekrietnais stāds parāva mani gaisā un vēkšpēdus vilka augšup, divdesmit, trīsdesmit metru no zemes virsas. Izmi­sis skatījos lejup, kur gluži kailās salas vidū parādījās mil­zīga plaisa. Tā virinājās kā haizivs mute. Es skatījos milzīgā, smirdīgā rīklē, kas bija pilna ar nopuvušiem zobiem.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Gourmetica tnsularis: ūdensaugs, kas pieder ļoti retu heterotropu rīļaugu dzimtai, proti, augiem, kuru barība ir organiskas un nevis neorganiskas vielas, kā lielākajai daļai augu valsts. Gourmetica pieder pie tām Camonijas būtnēm, kam raksturīga nodevīga māņuzvedība; tā attāli radniecīga izmērā daudz mazākajai dionejai jeb Veneras mušķērājam un ļoti retajai -> meža tarantuilai. Lai ar rafinē­tiem paņēmieniem pievilinātu un nobarotu savu upuri, Gourmetica spēj pārvērstie» par kaut ko līdzīgu peldošai paradīzei. Pieaugušas Gourmetica apkārtmērs var sasniegt vairākus kilometrus, taču gadā tai pietiek ar svaigu barību tikai trīs centneru dzīvsvarā, turklāt tā neēd nedz žaunaiņus, nedz putnus, bet tikai un vienīgi augsti attīs­tītus zīdītājdzīvniekus. Gourmetica ar saknēm turas jūras dibenā, un to nenoliedzami var uzskatīt par dabas žēlastību: iedomājieties tikai, ko, spēdams brīvi pārvietoties, tāds rīļaugs pastrādātu blīvi apdzīvotā ostas pilsētā.

Tā nu es karājos augstu gaisā, melni nagi turēja mani virs milzīgās rīkles gluži tāpat, kā vēl tikai pirms dažām minūtēm es pats pie savas mutes biju turējis vīnogu ķekaru.

Varēju redzēt, kā varenajā rīklē strāvo siekalu strauti. No mutes dziļumiem uz manu pusi sāka līst zaļa mēle, kas atgādināja milzīgu čūsku. No mutes izlauzās elpas mutulis, tik smirdīgs, ka es gandrīz zaudēju samaņu. Tad melnie pirksti, kas turēja mani aiz kājām, pamazām sāka atlaisties, tad palaida mani vaļā, un es ar galvu pa priekšu kritu neģē­līgā ūdensauga rīklē.

Runā, ka pirms nāves visa dzīve vēlreiz nozibot gar acīm kā filma. Manā gadījumā tā bija ļoti īsa filma: pundurpirāti, spīgaiņi, verveļviļņi, Kārzobu sala — un tas ir viss? Lai­kam taču jā, jo šobrīd es brīvā kritienā lidoju tieši nežēlīga kanibālauga rīklē, un tas neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atteikties no gardā kumosa.

Tādos brīžos viss pēkšņi rādās apbrīnojami spilgtā gaismā. Es, piemēram, atklāju, ka Gourmetica zobi ir neie­domājami nekopti, daļēji noauguši ar aļģēm un gliemeņu kolonijām, daļēji pūžņaini un zem biezas, nelabi smirdīgas gļotu kārtas vispār nav saskatāmi. Starp zobiem rēgojās hai­zivju un nelielu vaļu asakas, roņu un jūras lauvu kauli — ne­laimīgie, kas, domājams, pārpratuma pēc bija iekūlušies šajā nāvīgajā slazdā. Vienā no rīkles dziļākajiem nostūriem es samanīju pat laivas vraku un divus cilvēku skeletus. Apakšā nočāpstinot atvērās barības vads, gatavs mani uz­ņemt un nodot tālāk gremošanas traktam. Es spēju pat iz­tirzāt atšķirības starp sastapšanos ar šo neradījumu un visai līdzīgo iepazīšanos ar tiranovali. Tās bija šādas. 1. Valis mani

gandrīz aprija gluži netīšām. Gourmetica tā rīkojās ne tikai ar nodomu, bet vēl arī visu jau sen bija izplānojusi un veikusi iespaidīgus sagatavošanas darbus. 2. Vaļa mutē mani ienesa ūdens straume, turpretim šoreiz es atrados brīvā kritienā. 3. Šim neradījumam nebija ūsu, pie kurām es varētu pie­ķerties.

Aizvēru acis.