Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Iznācu laucītē. Tai apkārt dziļā palmu ēnā fosforescējoši zalgoja gaišzaļas orhidejas, no kuru ziedkausiem cēlās zaigojoši ziepju burbuļi; tām pa vidu auga citas orhidejas, kas staipīja garas mēles un sprādzināja burbuļus. Laucītē bija sapulcējušies kolibri, kas aizrautīgi lidinājās dažnedažādās dejas figūrās.

eļļas dīķis

Brīnumainākais tomēr atradās laucītes vidū: dīķītis ar apetītlīgi verdošu eļļu. Es gāju tuvāk, un taukā čurkstēšana kļuva arvien skaļāka. Dīķmalā bija garkātainas puķes ar kartupeļveida izaugumiem. Man pienākot klāt, tās noliecās un iebāza galvas čurkstošajā eļļā. Spēju vienīgi stāvēt un brīnīties. Pēdīgi stiebri atkal atliecās taisni un nometa man pie kājām dažus jauki izceptus bumbuļus. Es vienu pacēlu un nogaršoju. O, neaprakstāmā laimība! Nekad

mūžā nebiju ēdis neko gardāku. Kāri apriju ari pārējos kartupeļus.

Jo dziļāk salas iekšienē es gāju, jo neparastāka kļuva augu valsts. Puķēm pa vidu čaloja blīvs strautiņu un urgu

tīkls. Uzmanīgāk papētījis, atklāju, ka ūdeņu straumes ir dažādās krāsās. Dažas izskatījās pēc parasta ūdens, turpretim citas bija baltas kā piens vai dzeltenas kā apelsīnu sula. Noliecos pie kādas dzeltenas urdziņas un padzēros. Tā patiešām bija apelsīnu sula.

Piena upes

Baltie strauti bija no tīra, vēsa piena. To krastos auga lielas puķes ar prāvām, tumšbrūnām pogaļām. Nejauši uzgrūdos vienam tādam augam, un kāds ducis pogaļu iekrita piena upē, tur izšķīda un uz bridi iekrāsoja straumi brūnu.

Es aši pieliecos un nostrēbos gardo šokolādes dzērienu.

Upes krastā bija atrodami tādi dārzeņi un augļi, kādus vēl nekad nebiju redzējis. Zili puķkāposti, kas smaržoja un garšoja pēc siltas, kraukšķīgas gaļas. Ziedkausiņi bija līdz malām pilni ar medu, pat lapas varēja ēst — tās pēc garšas atgādināja grauzdētu baltmaizi. No kokiem karājās slaikas liānas, kas mīlīgi smaržoja pēc ķiplokiem: tās varēja ņukāt iekšā kā spageti. Pieklauvējot pa koka stumbru, pa zaru caurumiem izdalījās garšīgas mērces. Sēnes, tik lielas kā ķirbji, sautējās pašas savā sulā, it kā pazemē būtu paslēpta neredzama plīts. Vajadzēja tikai nolauzt gabaliņu, un tad varēja skatīties, kā tas dažu minūšu laikā izaug no jauna.

Likās, uz šīs salas vispār nav nekā nejauka. Nekur neuz­glūnēja ne kanibāli, ne nodevīgas slīkšņas, ne spīgaiņi vai bīstami zvēri. Nebija pat parasto nejauko radījumu — zir­nekļu, spīļastu, Čūsku un sikspārņu; te bija tikai skaistas vai vismaz mīlīgas būtnes: taureņi, dziedātājputni, zaķīši, vāverītes, kāmji, flamingi, kolibri un glīti kaķentiņi. Visi bija ļoti draudzīgi un neizrādīja ne mazākās baiļu pazīmes: tas liecināja, ka uz salas valda labas attiecības. Te visiem pietika ēdamā, tādēļ arī nebija vajadzības citam citu medīt.

Biju atklājis paradīzi zemes virsū.

Klimats bija mīlīgs, ne pārāk auksts un ne pārāk karsts, aptuveni 23 grādi ēnā, un pastāvīgi pūta viegls vējiņš. Arī naktis nebija daudz aukstākas, zeme izstaroja patīkamu siltumu un, kad es uz tās apgūlos, ņurrāja kā apmierināts kaķis.

Kaut ko tik varenu es tiešām nebiju gaidījis, man pat bija mazliet neveikli. Ņemot vērā, ka šī man bija pirmā paša atklātā sala, bija trāpījies lielais ķēriens. Šķita, pēc visām pārciestajām grūtībām un mokām beidzot biju no­nācis mājās.

Pirmajās dienās es staigāju pa salu kā sapnī. Tik tikko uzdrošinājos pieskarties visiem šiem gardumiem,

baidīdamies, ka tie izgaisīs kā mirāža. Tomēr viss bija īsts. Pēc kāda laika man uzradās drosme nogaršot. Drostaliņu no šī, malciņu no tā. Pie daudziem gardumiem vajadzēja pierast, galu galā, es līdz šim biju pārticis tikai no aļģēm, ogām, riekstiem un ūdens. Daudz kas man garšoja jau pir­majā reizē — piemēram, šokolādes dzēriens no piena upes un medus no ziedkausiņiem.

Kamēr iepratos apieties ar salas ērmoto floru, pagāja kāds brītiņš, tomēr es mācījos ļoti ātri. Garās, makaroniem līdzīgās liānas lieliski garšoja kopā ar milzu tomātiem, kas te auga visās malās: tomātu vajadzēja pārdurt pušu un spageti mērcēt tā siltajā mīkstumā. Visa zāle uz salas bija ēdama — tā garšoja mazliet rūgteni un riekstaini un labi saderējās ar ceptiem kartupeļiem.

Tas, cik daudzi un dažādi augļi bija atrodami uz šīs salas, vispār bija kaut kas neiedomājams. Te auga ne tikai visi parastie kokosrieksti, banāni, apelsīni, āboli, rieksti un vīnogas, bet ari visādi eksotiski brīnumi, kas garšoja pēc va­niļas un kanēļa, suloja saldu pienu vai kraukšķēja mutē kā cukurotas mandeles. Sarkani, banāniem līdzīgi augļi garšoja kā marcipāns, kāda resna, omulīga koka lapas pēc garšas atgādināja piparkūkas.

Visupēdīgi biju iepazinies ar visiem salas gardumiem.

Dienas

kārtība

No rītiem, uzreiz pēc pamošanās, es tenterēju uz piena upi, papurināju kakao augus un lieliem malkiem strēbu šokolādes dzērienu. Tad pagodināju ar savu apmeklējumu meduspuķes un noplūcu pāris grauzdiņu. Pēc tam es pa­rasti kādu laiku sēdēju laucītē, gremodams un skatīdamies uz kolibri, kas man virs galvas meta pārdrošas nāves cilpas.

Atskrēja kaķentiņi, kas murrādami berzās man gar kažoku un draiskojās piesaulītē.