Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nesaudzīga strāva ierāva mani vaļa mutē. Esmu pārlie­cināts, ka tas viss netika darīts tikai tāpēc, lai mani aprītu, patiesībā šaubos, vai briesmonis vispār bija mani pamanījis: nebiju tāds laupījums, kura dēļ būtu vērts pūlēties. Valis vienkārši ieelpoja. Pie viņa augšlūpas bija neskaitāmas ūsas,

metru gari, liānām līdzīgi taustekļi, caur kuriem viņš kāsa savu barību. Kad straume nesa mani garām, man pie vienas izdevās pieķerties. Turējos, cik spēka, bet viss ūdens, kas bija man apkārt, gāzās nezvēra rīklē. Nebija viegli, vaļa ūsas bija glumas un neciešami smirdēja pēc puvušām zivīm, taču es nelaidos vaļā.

Ūdens uzņemšana bija beigusies, valis vēra muti ciet. Tagad derētu izvairīties no norīšanas. Šā mērķa vārdā es sāku ar visu auguma svaru šūpot ūsas. Ja mute aizvērsies brīdī, kad ūsas šūpoles būs iekšpusē, man klāsies plāni.

Ļoti lēnām viena otrai tuvojās lūpas.

Žvīks, es lidoju iekšup.

No jūras uznira apakšlūpa, milzīga kā smilšu sēre.

Žvāks, lidoju ārup.

Briesmoņa rīklē burzguļodami nozuda pēdējie ūdens blāķi.

Žvīks, iekšup.

Skatiens ieslīdēja vaļa tumšajā rīklē. Ui, tā nu gan neva­jadzēja. Dziļi zem manis vīdēja tumši zaļu putu bezdibenis, gremošanas sulas pilns versmains caurums. Aiz šausmām mani gandrīz pameta visi spēki, rokas uz brīdi atslāba, un es slīdēju lejup, tomēr pietiekami laicīgi atkal pieķēros pie ūsas.

Žvāks, ārup.

Nezvēra lūpas sakniebās. Ar pēdējo žvāgojienu man bija izdevies tikt laukā, un tagad es sēdēju uz vaļa lipīgās apakš­lūpas.

Man virs galvas bolījās ciklopiskā acs, taču tā nelikās mani redzam. Daudz nedomādams, es pieķēros pie tuvākā un ērtākā augšlūpas izauguma un sāku rāpties.

Ķepuroties augšup pa milzu vaļa kārpaino ādu nebija viegli, taču izmisuma drosme neļāva man padoties. Rāpos tieši gar aci, viens krimšļains izaugums, tad nākamais, pāri uzacij, kas bija vesels melnas ragādas kalns, un tad jau biju nonācis starp grumbām neradījuma pierē. Tālāk gāja vien­kāršāk, kāpums vairs nebija tik kraujš, un drīz es sasniedzu vaļa muguras priekškalnes.

To, kā tas lops smirdēja, pieklājīgiem vārdiem nav iespē­jams aprakstīt. Te, augšā, bija izveidojušies veseli koraļļu rifi, īsti ūdenszāļu meži un gliemeņu kolonijas. Malu malās

raustījās sausumā izmestas zivis, apkārt skraidīja satraukti vēži un omāri.

Harpunu

mežs

Es steberēju tik uz priekšu pa glumajām nogāzēm, un tad pēkšņi biju nonācis harpūnu mežā — jo, raugi, vaļa mugura bija pilna ar harpūnu ērkšķiem. To bija simtiem, daudzu durekļi jau sarūsējuši un rokturi satrupējuši, taču daudzas bija arī gluži jaunas, no mirdzoša tērauda, ar spodri nopu­lētiem tverekļiem. Harpūnas bija visdažādākā lieluma, gan normālas — tādas, kādas būtu spējis raidīt arī es, — gan lielas — pat piecus metrus garas, tās acīmredzot bija metuši milži —> gan mazītiņas kā zobu bakstāmie, to sviedēji, do­mājams, bija pundurpirāti. Pie vienas karājās neveiksmīga vaļu mednieka ģindenis.

Valis tagad bija pavisam mierīgs, nekustīgs kā kuģis, kas uzskrējis uz sēkļa. Šo atelpas brīdi izmantoju, lai pārdomātu apstākļus, kādos biju nonācis. Mans plosts šobrīd tika sa­gremots kaut kur tiranovaļa iekšķumā; agri vai vēlu nezvērs atkal ienirs un vai nu ieraus mani sev līdzi dzelmē, vai palaidīs jūrā bez peldlīdzekļiem. Lai tā nenotiktu, nolēmu uztaisīt jaunu plostu no harpūnu rokturiem. Tie lielākoties bija no koka, pie daudziem vēl karājās virves cilpas un korķa pludiņi, tātad visu varēs sasiet kopā. Pirmo es no kāda iz­auguma izvilku gluži jaunu, savus trīs metrus garu šķēpu.

Kamēr es vilku, vaļa mugura tikko manāmi nodrebēja — taču tas nebija nekas biedējošs: vieglas trīsas, kam sekoja varena, apmierināta nopūta, kuras atbalsis droši vien varēja dzirdēt visā jūrā. Kad izvilku nākamo harpūnu, viss atkār­tojās, tikai nopūta bija vēl ilgāka un apmierinātāka — varbūt tāpēc, ka arī duramais šoreiz bija garāks.

Valim tas, ko es darīju, nepārprotami patika. Kā rādās, kamēr vien ķeksēšu no viņa muguras laukā harpūnas, man nekas nedraudēs, un tā nu atspēries vilku no milzu /ivs muguras harpūnu pēc harpūnas. Strādāju ļoti rāmi un

uzmanīgi, lai, pārāk strauji izraujot atkarpi, nesaniknotu nezvēru. Jau pēc īsa brīža biju kļuvis par harpūnu vilkšanas meistaru. Vispirms vieglītēm jāiešūpina rokturis, lai izkusti­nātu atkarpi, kas bija ieķērusies ragādas izaugumā, pēc tam, turpinot šūpot, var apdomīgi izvilkt visu harpūnu.

Jo uzmanīgākas un prasmīgākas bija izrīcības, ar kurām es izvilku dzeloņus no vaļa miesas, jo apmierinātāk tas ņurdēja. Pār okeāna viļņiem cita pēc citas aizvēlās milzīgas labpatikas nopūtas: bija skaidri dzirdams, cik ļoti nezvērs priecājas par šo atpestīšanu. Dziļi nogrimis savā darbā, es pat nepamanīju, ka milzu zivs bija izkustējusies no vietas. Tikai tad, kad sajutu spirdzinošu ceļavēju, ievēroju, ka valis, lēnītiņām un mierīgi kustinādams asti, jau peld pa jūru. Ne­kādas ieniršanas pazīmes tas pagaidām neizrādīja.

Noņemšanās ar harpūnām nepavisam nebija viegla; dažas ar savām atkarpēm bija ieķērušās tik ietiepīgi, ka es