Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Es pastiepos pirkstgalos. Tukšs un kluss, cik tālu vien skats sniedzās. Tikai viļņi vien.

"Es taču tev nesen teicu! Saki tikai, ka es tev neteicu'.''

Vai pie manām durvīm klauvē ārprāts? Jau dažs labs drosmīgs jūrnieks okeāna vienmuļībā bija kļuvis traks. Bija redzami tikai viļņi. Mazi viļņi, vidēji viļņi un divi diezgan lieli eksemplāri, kas šobrīd slīdēja uz manu pusi. Jo tuvāk tie nāca, jo skaļākas kļuva balsis.

"Tev vispār man nekas nav jāsaka! Ja te kāds var ko sacīt, tad tas esmu es!"

Tur muldējās viļņi un neviens cits.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Verveļviļņi: verveļviļņi rodas gandrīz tikai sevišķi nomaļos, garlaicīgos un kuģu reti apmeklētos okeāna nostūros, visbiežāk

ieilguša bezvēja laikā. Pamatīga zinātniska novērošana un izcelsmes izpēte pagaidām nav veikta, jo verveļviļņiem ir nosliece novest savus upurus līdz ārprātam. Nedaudzie zinātnieki, kuriem pieticis drosmes pētīt verveļviļņus, tagad sēž pienācīgi uzraudzītās gumijas kamerās vai atdusas jūras dibenā kā skeleti, kuriem cauri peld tropu zivis.

Verveļviļņi parasti parādās tikai jūrniekiem, kas izglābušies no grimstoša kuģa.Tie riņķo ap nabadziņiem dienām un nedēļām ilgi, tir­dīdami upurus ar saviem bezgaumīgajiem jokiem un ciniskajām pie­zīmēm par stāvokļa bezcerību, līdz nelaimīgie pavisam zaudē prātu, kas jau tāpat ir cietis no ūdens trūkuma un tiešiem saules stariem. No kādas senas camoniešu teiksmas radies izplatītais ticējums, ka verveļ­viļņi ir garlaicības nomocītā okeāna domas.

Verveļviļņi kuģa katastrofā cietušajiem ir bīstamāki nekā slāpes, galu galā tie ūdeņu kapā ir noveduši daudz vairāk nelaimīgo. Taču es toreiz par to neko nezināju. Man tie bija patīkama izprieca bezvēja vienmuļībā.

Abi viļņi jau bija pavisam tuvu. Kad tie ieraudzīja mani sēžam uz ļodzīgā plostiņa, kailu un svelmainajā saulē izba­lējušu, abiem uznāca smieklu lēkme.

"Pasaulīt mīļo!" brēca pirmais vilnis. "Kas tad tas?”

"Sevišķi smalks tvaikonis!" otrs spiedza. "Ar sauļošanās klāju!"

Aiz smiekliem tie šļakstinājās kā negudri. Es lāgā nesa­pratu, par ko viņi vispār runā, bet smējos līdzi, lai nodibi­nātu labas attiecības.

Viļņi riņķoja ap manu plostu kā divas haizivs spuras.

"Tu tagad droši vien domā, ka esi sajucis prātā, pareizi?" pirmais prašņāja.

"Runājoši viļņi ir pirmā saulesdūriena pazīme, vai tu to zini?" tas bija otrs.

"Jā, un pēc tam nāk zivis, kas dzied serenādes. Negaidi, līdz kļūs pavisam ļauni! Lec uzreiz okeānā!"

Tie šļakstinājās un taisīja briesmīgus ģīmjus.

"Ū-ū-ū-ū!" sauca viens vilnis.

"Bū-ū-ū-ū!" atsaucās otrs.

"Mēs esam šausmu viļņi!"

"Lec taču ūdenī! Izbeidz savas mokas!"

Man ne prātā nenāca lēkt ūdenī. Tieši otrādi, es vareni priecājos, ka beidzot kāds tik ļoti cenšas mani izklaidēt. Ap­sēdos uz plosta malas un uzjautrināts skatījos šo izrādi.

"Klau, mazuli, runāsim nopietni…" teica viens no viļ­ņiem, pamanījis, ka ar mani parastais numurs neies cauri. "Kas tu tāds vispār esi? No kurienes te esi gadījies?"

Pirmo reizi mūžā man kāds kaut ko jautāja. Es mīļuprāt būtu atbildējis, taču vienkārši nezināju, kā to dara.

"Kas tev lēcies, puikiņ?" vilnis man bargi uzkliedza. "Vai esi norijis mēli? Neproti runāt?"

Es pamāju ar galvu. Pratu klausīties, to gan, bet runāt nemācēju. Nedz pundurpirātiem, nedz spīgaiņiem nebija

gadījies man iemācīt runāt. Arī man pašam tas tikni pirmo reizi ienāca prātā.

Tie abi vispirms ilgi un mulsi skatījās uz mani, pēc tam tikpat ilgi un ar tikpat lielu neizpratni — viens otrā.

"Kādas šausmas! Viņš neprot runāt! Vai tu kaut reizi esi dzirdējis ko tik briesmīgu?" jautāja viens.

"Tas tiešām ir neiedomājami!" otrs atsaucās. "Man šķiet, tas ir vēl trakāk nekā… iztvaikošana\"

Viļņi, dziļi noraizējušies, riņķoja man apkārt.

"Tu, mazais nabaga nabadziņš! Sodīts ar mūžīgu klusē­šanu! Cik nožēlojams liktenis!"

"Tiešām, \*ēl nekad dzīvē neesmu bijis tik satriekts. Kāda nelaime!"

"Nelaime nav īstais vārds, ar to nevar izteikt, ko es jūtu, domājot par šādu dzīvi! Mana sirds vai lūst!"

"Traģēdija!" kliedza viens vilnis.

"Klasiska traģēdija!" piebalsoja otrs.

Abi sāka liet gaužas asaras.

Jau pēc dažām sekundēm tie bija nomierinājušies un, sabāzuši savas viļņu galotnes kopā, apspriedās:

"Man nemaz negribas par viņu ņirgāties."

"Man arī ne. Es vienkārši esmu pārāk apstulbis, lai spētu ņirgāties. Viņš ir jocīgs, bet… man… man nezin kāpēc gribas viņam palīdzēt."

Otrs vilnis uz brīdi sakūlās putās. "Jā! Man arī! īpatnēja sajūta, vai nav tiesa?"

"Jā… ļoti savāda. Bet kaut kādā ziņā… interesanta! Ne­prātīga! Jauna! Gluži nebijusi!"

"Neprātīga! Jauna! Gluži nebijusi!" otrs vilnis sajūsmā atkārtoja.

"Klau, bet kā lai mēs viņam palīdzam? Ko te lai iesāk?"

Viļņi domīgi slīdēja apkārt manam plostam.

"Es zinu!" viens iesaucās. "Mēs viņam iemācīsim runāt!"

"Domā, tas ir iespējams?" otrs šaubījās. "Es teiktu, ka viņš neizskatās pārlieku spējīgs."

Pirmais vilnis piešļakstinājās man klāt. "Saki "A"!" tas pavēlēja, dziļi ieskatījās man acīs un stiepa uz manu pusi jūrasūdens mēli.