Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Jau biju sācis ilgoties pēc vecās, riebīgās spīgaiņu sa­biedrības, taču piepeši stāvoklis krasi mainījās. Vairākas dienas jūra bija neparasti nemierīga, lai gan vēja vēl aizvien nebija. Gludais, zaļais okeāns bija pārvērties par pelēkām, tramīgām putām, gaiss bija pilns smagu kvēpu un oda pēc rūsas. Es satraukti lēkāju pa savu plostu un velti pūlējos sa­prast, kas tam visam varētu būt par iemeslu. Tad atskanēja troksnis, kaut kas līdzīgs vienmērīgam pērkondārdam, un tas nāca arvien tuvāk. Debesis kļuva jo mirkli, jo tumšākas. Beidzot tā bija klāt, mana ilgotā vētra.

Milzu kuģis

Vismaz tā es domāju, līdz tālumā vēl nebija parādījies milzīgs, melns dzelzs kuģis.

Tam bija ne mazāk par tūkstoš dūmeņiem, kas augstu

gaisā pazuda dūmu mākoņos. Debesis viscaur klāja sodrēji, jūra kļuva melna kā tinte no kvēpu plēksnēm, kas nemitīgi krita kā melns sniegs.

Pirmajā mirklī man šķita, ka šis kuģis nāk taisnā ceļā no elles, nāk, lai mani iznīcinātu, — tik mērķtiecīgi tas devās man tieši virsū. Tad priekšvadņa saceltais vilnis parāva mani augšup, un es kā korķis pludinājos tā gaitas ūdeņos. Pēc brīža jau biju nonācis drošākā attālumā un varēju no­skatīties, kā tumšais dzelzs kalns lēni aizpeld garām. Dzen­skrūves, kas stūma kuģi uz priekšu, šķiet, bija lielākas par vējdzirnavām.

Es vairs neminu, cik ilgs laiks pagāja, līdz tas bija pabrau­cis garām un nozudis no mana redzeslauka, taču tā bija vismaz viena diena un viena nakts. Toreiz es vēl nezināju, taču tas bija MOLOHS, lielākais kuģis, kas jebkad vagojis pasaules jūras.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Molohs: Moloha ūdensizspaids ir 936 589 bruto reģistra tonnas, tam ir tūkstoš divsimt četrpadsmit dūmeņu, un tas tiek uzskatīts par lielāko kuģi pasaulē. Precīzākas ziņas par Molohu nav iegūtas vai vismaz zinātniski apstiprinātas, jo neviens, kas spēris kāju uz Moloha klāja, vairs nav atgriezies, lai par to pastāstītu. Bez šaubām, šo kuģi apvij tūkstošiem leģendu, taču neviena no tām neapliecina ne ma­zāko ticamību.

Naktī spožāk par zvaigznēm zaigoja tūkstošiem ilumina­toru — peldošās milzu pilsētas logu. Mašīnu dārdoņa plēsa pušu ausis, izklausījās, ka pāri okeānam maršētu dzelzs armija.

Visu dienu pūlējos saskatīt, kas notiek uz klāja, taču tas bija tik augsts, ka es tur vispār neko neredzēju. Laiku pa laikam pie margapmales parādījās neskaidri stāvi, kas meta jūrā atkritumus, un tad es katru reizi rīkoju milzīgu cirku, māju ar rokām un aurēju, lēkāju pa plostu un vicināju pal­mas lapu, taču mani pūliņi bija tikpat bezcerīgi kā pundurpirātu mēģinājumi uzbrukt kādam kuģim.

Tas bija arī diezgan bīstami. Ne reizi vien milzīgās dzen­skrūves mani gandrīz ierāva ūdens virpulī, ap kuģa korpusu grūstījās haizivis, plēsdamās par ēdiena atliekām, kas ne­mitīgi tika mestas jūrā. Pa haizivju mugurām varētu aizsoļot līdz pat kuģa bortam, tik daudz brīžiem bija šo plēsoņu.

Taču tas vēl nebija pats pārsteidzošākais. Lai cik milzu kuģis bija drausmīgs un šausmīgs, tam piemita kaut kāds noslēpumains pievilkšanas spēks. Tam nebija nekāda acīm­redzama iemesla, monstrs bija caurcaurēm nejauks, un tomēr mani bija apmājušas milzīgas alkas vagot jūras uz tā klāja. Šīs alkas manā prātā parādījās jau tajā brīdī, kad Molohs kā mazs punktiņš uznira pie apvāršņa, un, tam tuvo­joties, kļuva aizvien spēcīgākas. Kamēr kuģis brauca garām manam plostam, šī tieksme kļuva gluži neuzveicama.

“Nāc!"man galvā sauca kāda balss.

“Kāp uz Moloha.!”

Balss bija pilnīgi svešāda, it kā tā uzrunātu mani no citas pasaules, it kā tur runātu būtne, kurai vispār nav ķermeņa.

“Nāc!" tā teica. “KĀp uz Moloha!"

Tai brīdī es ar vislielāko prieku būtu paklausījis šai pa­vēlei. Tagad zinu, ka man aplam paveicās, jo starp mani un šo kuģi bija nepārvaramā haizivju barjera, taču toreiz, ska­toties, kā Molohs aizpeld tālumā, mana mazā sirds vai lūza.

“Nāc! Kāp uz Moloha.!”

Beidzot milzu kuģis bija nozudis, taču debesis vēl ilgi bija melnas kā pēc tālumā aizdārdējuša negaisa.

Balss man galvā bija arvien vārāka.

“Nāc!” tā Sauca pavisam klusītēm. “Kāp uz Moloha!"

Un tad pazuda abi, gan kuģis, gan balss. Man kļuva skumji. Toreiz domāju, ka vairs nekad šo kuģi neredzēšu. Kā gan es būtu varējis nojaust, cik liela loma Moloham vēl būs manā dzītfē.

Jau vairākas dienas okeāns bija rāms un sidrabots, gar apvārsni vien retu reizi aizslīdēja kāds pūku mākonītis. Redzējis Molohu, es biju zaudējis jebkādu cieņu pret savu peldlīdzekli. Laikam atšķirību starp īstu kuģi un plostiņu nebija iespējams parādīt vēl uzskatāmāk.

Tieši tai brīdī, kad apcerēju, vai nevajadzētu vienkārši lēkt ūdenī un peldus sasniegt cietzemi, pēkšņi skaidri un gaiši izdzirdēju divas balsis:

"Kā tad, uz mata tā — ka es tev saku!" teica viena.

"Kas vēl nebūs!" atsaucās otra.

Es ķīķerēju uz visām debespusēm pēc kārtas. Nekur nekā nebija.

"Bet es taču tev saku!" atkal atskanēja pirmā balss.

"Ko vēl neteiksi!" otra atspēkoja.