Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Plānprātiņš kā akmens lidoja lejup no Dēmonu klints. I ,idz zemei bija vairāki kilometri, un tur viņu gaidīja kristāla dunči.

"Ātrāk!" es skubināju Maku.

"Nē/' pterodaktils atbildēja.

"Ko?"

"Pats vainīgs. Par to viņam jāsaņem sods."

Nejēga krizdams jau bija vismaz kilometru bezdibenī. Ja mēs tūlīt pat lidosim, vēl pagūsim viņu noķert.

"Mak, tā taču nedrīkst! Aiziet, lido taču!"

"Ne-e," Maks atcirta un apmeta gaisā vēl vienu omulīgu loku.

Līdz sadursmei piecsimt metru.

"Mak! Mēs nedrīkstam tā vienkārši lidināties un ska­tīties!"

"Ko tu padarīsi. Es tāpat neko neredzu."

Trīssimt metru. Smidzeklis bija kļuvis par pamatīgu stāvgāzu lietu, redzamība kļuva arvien sliktāka.

"Mak! Es tev pavēlu: lido!"

"Tev te vispār nekas nav sakāms."

Divsimt metru.

Tas bija prātam neaptverami — Maks tiešām negrasījās neko darīt. Vispār jau arī vairs nebija gandrīz nekādu iz­redžu.

Simt metru.

"Mak! Es nespēju skatīties."

"Tad aizgriezies. Es arī neskatos."

Piecdesmit metru.

"Aiziet!" Maks iekliedzās un sasita spārnus ar tādu spēku, kādu es vēl nebiju pieredzējis. Trieciena brāzma gan­drīz norāva mani no viņa muguras.

Viņš lidoja ātri, taču aplamā virzienā. Es pagriezu viņa ragus pa labi, lai izlabotu kursu.

"Aiziet!" Maks vēlreiz iekliedzās un savicināja spārnus vēl spēcīgāk — vēziens bija tāds, ka mēs vienā mirklī atra­dāmies vismaz simt metru tālāk.

Līdz sadursmei — vēl divdesmit metru.

"Aiziet!" Maks trešo reizi iekliedzās. Viņa spārni šķēla gaisu tik spēji, ka man sāpēja ausis.

Vēl desmit metru, un alpīnists uzdursies uz kristāla dunča; mums bija atlikuši vēl vismaz trīs simti metru. Viegli uzspiezdams, es ievirzīju Maku stāvākā lidojuma trajek­torijā.

"Aiziet!"

Pieci metri. Mums — divsimt. "Aiziet!"

Divi metri. Mums — simt.

"Aiziet!"

Vēl centimetrs, un kristāla smaile uzšķērdīs krītošo alpīnistu.

"Ņemt ciet!" es kliedzu.

Maks saķēra murmuli aiz kreisās kājas un šāvās augšup.

Mēs nosēdinājām alpīnistu kādā plakankalnē, un Maks viņam sadeva pamatīgu sutu. Vai tu vispār domāji, ko darīji, pterodaktils bargi noprasīja.

"īsti nē," alpīnists attrauca. "Es tikai gribēju redzēt, vai jūs, glābējzauri, patiešām esat tik veikli."

"Es taču tev teicu, ka tas nejēga ir pelnījis sodu!" Maks rūca, kad mēs lidojām prom, lai sarūpētu sev vakariņas.

Es biju talantīgs navigators. Tiesa, no Maka knābja nekad nedabūju dzirdēt uzslavu vai kaut ko tamlīdzīgu (tādus vār­dus viņš vienkārši nezināja), taču viņa paradumi liecināja, ka viņš pret manu darbu izturas ar cieņu. Tā, piemēram, viņš pēc sekmīgas glābšanas akcijas bija pasācis ņurdēt kā nemuzikāls kaķis, kas sadomājis uzdziedāt. Dzirdēdams šo ņurdoņu, zināju, ka esmu labi pastrādājis.

Laika gaitā arī pats sāku pamanīt briesmu pazīmes. Rei­zēm mēs ar Maku gaidāmo darbiņu saodām abi reizē. Es to noskārtu pēc dvingas, kas piepeši iekrāsoja vēju: tā ož tālīni ugunsgrēki. Svilums un šķipsniņa kanēļa. Mazpamazām, kvadrantu pēc kvadranta, man prātā veidojās pasaules aina. Mēs lidojām pāri Āfrikai un Antarktīdai, Rūdas kalniem un Borneo, Tasmānijai un Himalajiem, Sibīrijai un Katmandu, Helgolandei un Nāves ielejai, Lielajam kanjonam un Liel­dienu salām, un pēdīgi arī pāri Nafklathu, Ūrijas un Iholas kontinentiem, kuri mūsdienās vairs nav saglabājušies. Jā, Zeme man pamazām kļuva par milzīgu mozaīku, kurā tagad trūka vairs tikai viena liela gabaliņa: Camonijas.

Camonija

No liela augstuma Camoniju varēja pazīt pēc tā, ka tai līdzās atradās sala, kas pēc savām aprisēm atgādināja lāča ķepu, — to sauca par Pekas salu. Savam jaunajam kvadran­tam mēs tuvojāmies no ziemeļaustrumiem, un tur Camoniju

šķērso kalnu grēda. Vairākas nedēļas mēs lidinājāmies šurpu turpu pāri visam kontinentam, jo Maks vēlējās iegūt vispā­rēju priekšstatu. Camonijā var redzēt visdažādākās ainavas: es māniju gan tuksnešu plakankalnes, gan apledojušas kalnu virsotnes, dumbrainus mežus, milzīgas druvas, akmeņainas tukšaines un jauktu koku mežus. Galējos rietumos pletās kalni, kuru virsotnes bija daudz augstākas nekā citur; tos sauca par Tumšajiem kalniem. Acīs iekrita arī kāds tuksnesis kontinenta vidienē — tik lielu man vēl nebija gadījies redzēt.

Tomēr visvairāk mani ieinteresēja Camonijas galvaspil­sēta — Atlantīda, tolaik otrā lielākā pilsēta pasaulē.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals