Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

eksemplārs patlaban saliecās, taču, kamēr viņa ziemeļgals nolaidīsies līdz bukucēnu audzētavas jumtam, paies vēl kāds laiciņš, un monstra kūtrums bija mūsu vienīgā cerība. Pie logiem smilkstēdami lakstīja kādi trīs desmiti bukucēnu. Tātad, pirms ziemeļgals sasmalcinās namu, mums tos pa vienam vajadzēja izķeksēt laukā un nogādāt ārpus apdrau­dētās teritorijas. Vairāk par trim vai četriem mazuļiem uz Maka muguras nevarēja satupināt. Ziemeļgals laidās lejup ar ātrumu aptuveni simt metru minūtē, proti, desmit minū­tēs mums bija jāveic apmēram desmit lidojumi turp un at­pakaļ. Tas bija pavisam un galīgi neiespējami.

Vēl nekad nebiju Maku redzējis strādājam tik ātri. Šoreiz viss patiešām notika pēdējā mirklī un visādi dramatiski triki bija gluži lieki. Pielidojām pie loga, es izlauzu ļoga­nās margas, izcēlu četrus kucēnus, un mēs, cik ātri vien jaudādami, metāmies laukā no bolloga ziemeļgala rādiusa, steigšus nolikām dzīvnieciņus drošā vietā un traucāmies atpakaļ.

Bollogs tikmēr neapturami slīga arvien zemāk; pāri sunīšu cietumam krita neradījuma lielā un melnā ēna. Mēs nogādājām drošībā otru bukucēnu kravu. Trešajā braucienā viens mazulis nokrita no Maka muguras, mēs dabūjām lais­ties atpakaļ un izcelt to vēlreiz.

Tā zuda dārgās sekundes.

Ceturtajā reizē viens sīkaļa ietiepās un nekustēja ne no vietas; es vēl šobaltdien atceros, ka tam uz pieres bija sar­kans plankumiņš. Dzīvnieciņš bija neprātīgi pārbijies un nespēja no palodzes ielēkt man klēpī, tādēļ es biju spiests, pārdroši pieķeroties Makam pie raga, liekties uz priekšu un saņemt mazo nejēgu aiz čupra. Kad liecos atpakaļ, tas man paldies vietā vēl iekoda pirkstā.

Kad atgriezāmies no piektā glābšanas lidojuma, ziemeļ­gals jau bija sasniedzis nama jumtu un sācis saplacināt skur­

steni. Dūmeņa ķieģeļi dārdēdami krita uz grīdas, un mājā palikušos bukucēnus pārņēma vēl lielāka panika. Draudīgi čīkstēja jumta sijas. Kad bijām atgriezušies septīto reizi, bol­logs jau bija uzsēdies uz jumta. Mums gar ausīm kā lodes svelpa no latām norautie dakstiņi. Viena trāpīja Makam tieši starp acīm, taču, pēc visa spriežot, tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Pterodaktila ķermeni klāj centimetru biezs ragādas slānis.

Salūza pirmā sija, un sagruva otrā stāva sienas. Uz visām pusēm lidoja apmetuma gabali un javas pikuči. Likās, māja atklājusi uz mums viesuļuguni. Bukucēni smilkstēja un gau­doja tā, ka ij akmens izkustu. Astotā lidojuma laikā iebruka otrā stāva grīda; nams spļāva uz visām pusēm ķieģeļus, dēļus un dzelzs caurules. Mums tieši virsū kā šķēps lidoja jumta latas atlūza; ja Maks nebūtu eleganti paniris zem tās, es un vēl četri bukucēni kļūtu par šašliku.

Kad ieradāmies devīto reizi, neizpostīts bija palicis tikai pirmais stāvs; visus kucēnus no otrā mēs bijām izglābuši, un tas bija sadragāts šķēpeļu šķēpelēs. Pēdējie sīkaļas bija sabēguši pagrabā un vaimanāja pie mazajiem lodziņiem. Dārdēdamas sabruka ārsienas, ķieģeļi pārtapa sarkanos miltos, un to putenī mēs gandrīz neko neredzējām. Iesākām priekšpēdējo lidojumu.

Kad atgriezāmies beidzamo reizi, ziemeļgals jau bija nolaidies tik zemu, ka mēs ar Maku tik tikko iespraucāmies starp milzīgo pakaļu un zemi. Pa pagraba lodziņu izķeksējam vēl atlikušos mazuļus un griezāmies atpakaļ.

Lidot vairs nebija iespējams, jo starp bollogu un zemes virsu bija atlicis tikai kāds metrs. Abi ar Maku uzcēlām uz muguras pa diviem kucēniem un lūkojām uz vēdera rāpties prom no apdraudētās teritorijas. Bolloga pakaļa bija tik smirdīga, ka gandrīz zaudējām samaņu. Mums aiz muguras iebruka pagraba griesti. Man apkārt pēkšņi uzradās resnu

šķieznu labirints. Garās, netīrās bolloga spalvas jau nokarā­jās līdz pašai zemei, un es pilnīgi neko vairs neredzēju. Vai es vispār kārpos uz pareizo pusi?

"Šurp!" izdzirdēju Maka ķērcienu. "Es jau esmu laukā!"

Rāpoju uz to pusi, no kuras skanēja pterodaktila balss.

"Šurp! Kusties taču!"

Beidzot spalvu priekškars pašķīrās — mēs bijām izkļu­vuši brīvībā! Maks jau bija priekšā un stūma savus pasažie­rus ārā no apdraudētās zonas.

Gribēdams nocelt bukucēnus no muguras, atklāju, ka man tur atlicis tikai viens no abiem. Pasviedu sīkaļu Makam, pterodaktils to noķēra knābī, un es atkal ierāpoju bolloga spalvu mežā.

Līdz nesamaņai pārbiedētā radībiņa bezpalīdzīgi karājās saķepušu spalvu šķieznā — mazais bija pie tās pielipis kā muša pie mušpapīra. Norāvu bukucēnu no bolloga spal­vām, piespiedu pie krūtīm un elsdams pūzdams metos laukā. Man aiz muguras atskanēja dārdiens — bollogs bija apsēdies. Zeme drebēja tik pamatīgi, ka tās virsmā izveido­jās kilometriem garas plaisas.

Tad atkal iestājās miers. Putekļu mākoņi nosēdās, es uzslējos kājās un skatījos apkārt, meklēdams Maku. Ptero­daktils, viss vienos sviedros, gulēja uz muguras un smagi elsoja, bet izglābtie bukucēni kūleņoja pa viņu un kodīja sava glābēja spārnus.