Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Lielākoties kalnu tupuces ir mīlīgas un pieglaudīgas, tomēr tām reti tiek atbildēts ar to pašu, tādēļ laika gaitā tās gandrīz izmirušas. Tupucēm ir paradums no augšas nolēkt uz alpīnistu mugursomām un laist vaļā spalgas gaudas. Tādā veidā kalnu tupuces pauž savu patik­šanu, taču šī uzvedība palīdz izprast faktu, ka alpīnists, kas reiz mūžā sastapies ar kalnu tupuci, uz visiem laikiem pārstāj kāpt kalnos un kļūst par nirēju vai ogļu šahtas uzraugu.

Freda savam aptuveni 400 gadu vecumam bija satriecoši nenobriedusi un aušīga persona. Viņa nemitīgi traucēja stundas, izgrūzdama dīvainus trokšņus, un apmētāja mani ar papīra lodītēm, uz kurām bija sazīmējusi sirsniņas un sarakstījusi mīlestības zvērestus. Starpbrīžos viņa aizlika man priekšā kāju, uztupās man uz muguras un bakstīja man ar zīmuli ausī tik ilgi, līdz apsolījos viņu precēt. Es tur neko nevarēju padarīt, jo Freda bija stipra kā desmit kalnu gorillas, viņai bija pumas refleksi un delfīna izturība. Klasē neviens ar viņu netika galā, vienīgi profesors Naktigalgals.

Freda neprata runāt, viņa spēja vienīgi brēkt, taču Naktigalgals viņai pašā sākumā bija iemācījis rakstīt un uzdāvinājis biezu bloknotu un zīmuli; viņa ne uz mirkli no

tā nešķīrās. Ar mums viņa sazinājās, rakstīdama zīmītes brīnišķīgā kaligrāfiskā rokrakstā. Saruna ar Fredu izskatījās apmēram tā:

Es: "Čau, Freda!' Freda:

Es: "Nu, vai labi izgulejies?"

Freda:

Es: "Brr…"

Kā jau minēju, es Fredas maigajām jūtām nespēju at­bildēt ar to pašu, tomēr man viņa ļoti patika. Ja tevi kāds mīl, ari tu sāc mazdruscītiņ mīlēt pretī. Arī tad, ja šis kāds ir kalnu tupuce.

Galerta

princis

Kverts Cuiopu

Galerta princis no 2364. dimensijas, caurspīdīgs kā žele­jas pudiņš, un mans skolas laika labākais draugs. Mēs visi bijām kaut kas īpašs, tomēr Kverts bija īpašāks par īpašu. Viņš nāca no 2364. dimensijas — pasaules, kuru spēj iztēlo­ties tikai tāds, kam ir vismaz četras smadzenes.

Savā dzimtenē Kverts bija princis, patiesībā gandrīz 2364. dimensijas karalis, jo tajā brīdī, kad viņš paklupa pār sarkanā paklāja kroku un ar galvu pa priekšu iekrita dimen­siju caurumā, viņš bija atradies ceļā uz kronēšanas ceremo­niju. Tādu caurumu 2364. dimensijā ir papilnam. Tas, kurš tādā iekrīt, tenteriski izlido cauri visam Visumam un nonāk pilnīgi citā galaktikā. Atgriezties ir ļoti grūti. Vispirms ja -

atrod kāds dimensiju caurums, un tas vien jau ir sarežģīti, un, otrkārt, tam jābūt īstajam caurumam, citādi var nonākt sazin kur. Par to es vēlāk pastāstīšu vairāk.

Tā nu Kverts bija iekūlies mūsu pasaulē, un varēja tikai apbrīnot, ar kādu pašcieņu viņš panesa savu likteni. Princis turējās braši un nemitīgi bārstīja jokus. Laiku nežēlodams, viņš palīdzēja citiem rūpēs un bēdās, taču es kā viņa labā­kais draugs zināju, ka, palicis vienatnē, viņš lej galerta asa­ras, ilgodamies pēc savas dzimtenes.

Tur itin nekas nebija tāpat kā pie mums. Kverts, piemē­ram, bija pieradis pārtikt no mūzikas, taču mūsu pasaules mūzika, pat visizsmalcinātākā, viņam šķita primitīva un prasta. Te derētu pieminēt, ka 2364. pasaulē mūziku spēlē ar instrumentiem, kas darināti no piena. Profesors Nakti­galgals bija izgudrojis metodi, kā pabarot Kvertu: viņš ar sarežģītiem zemūdens mikrofoniem ierakstīja jūras zirdziņu dziesmas, samiksēja tās ar pērkondārdu ritmu, dūkņasuņu

gaudām, sikspārņu nedzirdamajiem spiedzieniem, kapu tārpu kunkstieniem un vēl arī pats piedvesa klāt dažas ļoti savdabīgas skaņas. To visu viņš dubultā ātrumā atskaņoja ačgārniski. Kaut kā tamlīdzīgi, apgalvoja Kverts, izklauso­ties mūzika viņa dzimtenē. Kad viņš dzīrās ieturēties, mēs, pārējie, parasti gājām ārā.

Prof. Abduls Naktigalgals

Līdztekus savai pedagoģiskajai darbībai Naktigalgals Camonijā bija iemantojis slavu un visdziļāko godbijību arī kā pasaules līmeņa zinātnieks, atklājējs un izgudrotājs. Viņš bija izgudrojis skudru motoru — dzinēju, ko darbina Camonijas spīdīgo skudru čaklums. Šie kukainīši saražo siltumu un līdz ar to arī enerģiju, ar ko pietiek, lai ceļarullis vajadzī­bas gadījumā varētu ripot ar ātrumu, kas daudz neatpaliek no gaismas ātruma. Turklāt šī agregāta darbināšanai pietiek ar vienu krūzi medus, ko dzinējā ielej pa īpašu piltuvi.

Vulkāntērps, akvakurpes un selsillu duša

Viņš bija izgudrojis vulkāntērpu — dzīvsudraba auduma kombinezonu, kura odere bija no nekūstoša ledus (vēl viens Naktigalgala izgudrojums); ietērpjoties tādā, varēja ne tikai droši nirt verdošā lavā, bet arī iznesīgi grozīties smalkās viesībās — vajadzēja tikai noņemt kapuci.