Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Nirdams toreiz vēl aktīvajā Krakatau vulkānā, Nakti­galgals bija atklājis jaunu lavasvēmēju ugunszivju sugu; viņš šīs zivis noķēra un piejaucēja, lai izmantotu jaunam izgudrojumam: kalnu eju apkurei. Izceļot ugunszivi no lavas un ievietojot parastā dzeramajā ūdenī, tā automātiski maina savu šūnu struktūru un pārvēršas par kaut ko līdzīgu dzīvai lavai. Tāpat kā parastas zivis, arī šī peldošā uguns ieelpo ūdeni, ko tādējādi uzvāra. Ugunszivis var izmantot arī kafijas vārīšanai, tomēr dzēriens mazliet garšos pēc zivs. Gastronomijas jomā tās patiešām piemērotas ir vienīgi zivju zupai.

Tumšo kalnu ķērpja hlorofila ciklā Naktigalgals atklāja tā dēvēto superkaloriju. Ar vienu tādu kaloriju pilnīgi pietiek, lai pieaugusi dzīva būtne veselu nedēļu būtu paēdusi. Pro­fesors vēlējās Tumšo kalnu ķērpjus ieviest naktsskolas ofi­ciālajā ēdienkartē, tomēr viņa audzēkņiem bija iebildumi.

Viņa akvakurpes, kurās ar H2 0 skrošstrūklošanas pa­līdzību varēja staigāt pa ūdens virsu, bija īsts modes klie­dziens, taču pēc kāda laika izrādījās, ka želejā pārvērsto ūdeni vairs nevar atšķidrināt atpakaļ. Kad visi Camonijas ūdeņi vairs nebija ne dzerami, ne kuģojami, akvakurpes visā Camonijā tika aizliegtas ar likumu. Naktigalgals mēģināja gūt kaut kāda labumu pat no sava zinātniskā misēkļa: viņš savāca sabiezināto ūdeni, sajauca to ar aromatizatoriem, sa­grieza šķēlēs un pārdeva kā ēdamu ūdeni ar dažnedažādām gāršām. Šo ēsmu viņš nosauca par "Prof. Naktigalgala cieto zupu". Tomēr šī delikatese tā arī palika veikalu plauktos, jo neviens negribēja ēst zupu, pa kuru kāds mīdījies ar jocīgām kurpēm.

Naktigalgala izgudrojums bija arī selsillu duša — no saplākšņa uzcirsta istabiņa ar piltuvi uz jumta; Naktigalgals uzskatīja — ja tu ieej šajā istabiņā un sāc gudrot par dižiem jautājumiem, piltuvē sarodas selsillas. Selsillas, saskaņā ar Naktigalgala slaveno selsillu teoriju, ir ideju elementi, neredzami elektroparamagnētiski gaismas tārpiņi, kas mudžēt mudž atmosfērā. Kā zināms, vērtīgas idejas prātā ienāk tad, kad mēs tās vismazāk gaidām; tādēļ Naktigalgals bija izvirzījis tēzi, ka viss ir atkarīgs no selsillu blīvuma domātāja tuvumā. Viņš arī uzskatīja, ka selsillām sevišķi tīk šauras, tumšas telpas, kurās smaržo pēc egles koka. Tādēļ vajag tikai apsēsties šaurā, tumšā, pēc egles koka smaržojošā telpā un sākt domāt par dižiem jautājumiem, lai selsillas tūdaļ sāktu drūzmēties piltuvē un šļāktos domā­tājam uz galvas kā duša. Ne selsillu eksistenci, ne selsillu

dušas iedarbību zinātniski nebija iespējams pierādīt, taču mēs, skolēni, labprāt mēdzām ielīst tumšajā kambarītī, lai tur omulīgi uzsmēķētu paštītas Tumšo kalnu ķērpju cigaretes.

Pusperētu

patentu

kamera

Naktigalgals bija izgudrojis zeltputekļu sūcēju, kas pat no vistukšākajām nobirām izfiltrēja zeltu, to sapresēja un izveidoja glītas monētas; viņš bija uzkonstruējis parocīgu dimantspiedni, ar kuru vienā mirklī no ogles gabala varēja izspiest dimantu (šie divi izgudrojumi ļāva Naktigalgalam kļūt finansiāli neatkarīgam); viņam bija patenti tualetes papīram, kas pats atkal kļūst tīrs, magnētkrāsai, lidojošai paklāja grīdai, hameleontapetēm, vellelfu mikroskopam (mēs ar Kvertu brīvajā laikā ar to pētījām mikroskopiskus objektus), ciklopu brillēm un mazītiņam kaltiņam, ar ko va­rētu sašķelt atomu — ja tikai kādam būtu tik mazi pirkstiņi. Viņš bija izgudrojis arī "Niknuma sviru" — instrumentu, ar kuru nevaldāmu dusmu lēkmes varēja pārvērst arfas mūzikā; tiesa, šis izgudrojums bija drīzāk romantisks, nevis praktiski noderīgs.

Par to, uz kādu pašnāvniecisku vīrišķību Naktigal­gals bija spējīgs, lai veicinātu zinātnes progresu, stāstīja leģendas. Viens no viņa pārdrošākajiem eksperimentiem bija apjošanās ar paša izgudroto "Vibrāciju jostu". Šī josta spēja tā iesvārstīt valkātāja ķermeņa atomus, ka tas varēja izvibrēt cauri jebkuram priekšmetam vai citam ķermenim. Apjožot "Vibrāciju jostu", tu varēji iet cauri mūriem un ko­kiem, cauri bruņuskapja durvīm vai stikla rūtij, un ne rūtij, ne tev pašam nenotika nekas ļauns. Pēc daudziem nelieliem eksperimentiem ar pamatīgiem ķieģeļu mūriem un dzelzs plāksnēm Naktigalgals nolēma izvibrēt cauri Tumšajiem kalniem. Sākumā eksperiments ritēja ļoti labi. Profesors veikli soļoja cauri dzelzs kalnu atomuzbūvei un jau bija ticis līdz grēdas vidum, kad "Vibrāciju josta" pēkšņi pārstāja