Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Iesākumā viņš parādīja Neko. Profesors savilkās mazā kamoliņā un smalkā, tik tikko dzirdamā balstiņā paziņoja: viņa ir tik maz, ka no viņa vispār neko nevar atņemt, — un tam nepavisam nebija grūti noticēt. Ja viņš būtu apgalvo­jis, ka viņa nemaz nav, mēs droši vien mestos gaitenī viņu meklēt. Pēc tam viņš sāka attīstīties: vispirms kļuva par šūnu, mazītiņu, lunkanu būtni, kas tramīgi šaudījās siltajā aizmūžu jūrā. Raustīdams plecus, Naktigalgals rādīja, kā nabaga šūniņa klīst pa pirmsvēsturisko okeānu, tad pama­zām kļuva rāmāks, pielaidīgāks un pārtapa medūzā. Viņš uzpūtās, izstiepa rokas, ļoti, ļoti lēni griezās ap savu asi, un mēs redzējām, ka viņš peld — eleganti kā jūrā iekritis atvērts saulessargs.

Tad viņš, kļuvis par aizvēsturisku zivi ar draudīgiem žokļiem un izboztiem zobiem, jūras dziļumos dzinās pēc medījuma. Naktigalgals panira zem soliem un uz brīdi pa­tiešām pazuda; piepeši viņš iznira, bolīdams acis tik mežo­nīgi, ka Kverts aiz bailēm gandrīz izlaida garu.

Pēc tam viņš piepūta muguru un pārvērtās par resnu jūras krupi, kas, skaļi kvākšķēdams, izčāpo uz sauszemes un tur mazpamazām kļūst par šņācošu, pagalam bīstamu milzu aligatoru. Viņam pašam briesmīgi patika šī loma, un viņš vairākas reizes uz vēdera aizrāpoja no viena klases gala līdz otram, klabināja zobus un kampa mūs aiz potītēm, līdz mēs, visi aiz bailēm spiegdami, uzlēcām uz soliem. Ārkār­tīgi apmierināts ar savu lielisko joku, viņš sāka pārvērsties par dinozauru.

Vispirms Naktigalgals notēloja rāmu zālēdāju, vareno, taču nekaitīgo brontozauru. Viņš biezādaini klumpačoja pa

klases priekšu un staipīja kaklu pēc ģerānijas, kas stāvēja uz galda. Ar lūpām nošķibījis dažas lapiņas viņš visiem par lielu sajūsmu tās ar gardu muti notiesāja. Vispēdīgi — un tas man atmiņā ir palicis uz visiem laikiem — viņš kļuva par šausmonīgi pārliecinošu Tyrannosaurus Rex, par to laiku visbriesmīgāko plēsīgo gaļēdāju.

Viņš vairs nestāvēja četrrāpus — nē, viņš izslējās visā augumā, skatījās uz klasi un, atiezis zobus, lēni, kāri aplai­zījās un ar īsu, saliektu ķetnu pakasīja sev aiz auss. Pēc tam viņš pacēla galvu, samiedza savas lielās, apaļās zinātnieka acis tā, ka tās kļuva par zvērīga plēsējdzīvnieka šaurajiem redzokļiem, uadraudīgi paošņāja gaisu.

Mēs visi pēkšņi bijām kļuvuši par dinozaura barību. Naktigalgals vai, labāk teiksim, Tyrannosaurus Nachtigallus, atmeta galvu un izgrūda spalgu, drausmīgu rēcienu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis kaut ko tik šaušalīgu, pat Gourmetica

Insularis niknuma bļāvieni nebija tik baigi. Freda uzlēca uz sola, no turienes vienā mirklī nonāca man uz muguras un trīcēdama no visa spēka ieķērās man spalvā. Kverts Cuiopu izslējās aizsardzības pozā — tik stalti, cik galertbūtne no 2364. galaktikas vispār var izslieties. Un es — es atvadījos no dzīves.

Dinozaurs kārstīja galvu, it kā nespēdams izlemt, kuru no mums aprīt pirmo, un tad zvalstīgā ķirzakas gaitā sāka lēni nākt uz mūsu pusi. Es būtu gatavs apzvērēt, ka tur, kur viņš nolika kāju, nodrebēja zeme. Gar purslām viņam tecēja slienas, un es ne mazākajā mērā nešaubījos, ka pro­fesors Naktigalgals beidzot ir sajucis prātā visās septiņās smadzenēs vienlaikus, un šoreiz viņš savu lomu, karalisko tiranozauru, nospēlēs līdz pat asiņainajām beigām. Mēs visi bijām salīduši zem mana sola un drebēdami turējāmies cits pie cita. Tyranosaurus Nachtigallus noliecās pie mums, pavēra muti un demonstrēja ņirdzīgu, neģēlīgu smīnu. Uz grīdas pilēja viņa siekalas.

Tad pēkšņi viņš sastinga un palūkojās augšup, it kā tālumā izdzirdējis draudīgu troksni. Pikti ierūcies, viņš pa­ķēra no sava galda papīra vīstokli un pasvieda gaisā tā, ka tas nokrita viņam uz galvas. Kā nāvīgi ievainots, viņš dra­matiski sazvārojās, vēl reizi apdullinošā skaļumā ierēcās un lēni nogāzās zemē tikai dažus centimetrus no mums. Viņš bija mums parādījis, kā dinozauri aizgāja bojā milzīgu me­teorītu lietū.

"Pēc dinozauriem dzīvības attīstībā bija vairs tikai viens vienīgs interesants etaps," profesors Naktigalgals pabeidza savu priekšlasījumu. Izpletis rokas, viņš plati pasmaidīja.

"Tas atrodas jūsu priekšā: radības kronis — eidēts!"

Viņš mums neuzdeva mājasdarbus, klasē nebija jāpilda nekādi uzdevumi, nekas nebija jāpieraksta, nebija arī eksā­menu. Naktigalgals neko nejautāja, ne reizi nepārbaudīja, kā esam apguvuši vielu, un arī ne reizi neaicināja mūs būt uzmanīgiem. Viņš runāja, un mēs klausījāmies.