Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Spraukties pa vidu ar jautājumiem bija kategoriski aiz­liegts. Naktigalgals pats lēma, kad būs pienācis laiks izklāstīt kādu jautājumu, kāda viela mums jāapgūst un kad vēlams mainīt tēmu. Profesors atgādināja radio, kuru savos nagos dabūjis ārprātīgais. No molekulu bioloģijas viņš pārgāja uz petroloģiju, no petroloģijas uz Ēģiptes arhitektūru, tad pēkšņi ņēmās*stāstīt par biogāzēm uz citām planētām, taču jau pēc brīža pievērsās insektoloģijai un pie viena Camonijas trīsspārnu bites attēlojumam Atlantīdas 14. gadsimta enkaustikā. Mēs uzzinājām svarīgāko par Florintes kazeīna skulptūrām un par Grālzundes tempļu kariatīžu kultūru, par Peru sastopamās ratānijas saknes dziednieciskajām īpašī­bām, par Midgardas tārpu uzvedību riesta laikā, par Camonijas ievērojamākajiem speleologiem (viens no tiem bija pats Naktigalgals) un par divsimt piecdesmit Būhtingas neatka­rības deklarācijas paragrāfiem — to visu vienā pēcpusdienā.

Brīvais laiks

Starp priekšlasījumiem mēs klimtām pa tumšajām ejām vai nositām laiku savās trūcīgajās istabiņās, kurām, zināms, nebija pat logu. Reižu reizumis sadūšojāmies un izgājām plakankalnē pie naktsskolas ieejas — tur, kur Maks mani bija izsēdinājis, sākot skolas gaitas. Tomēr mēs tur nekad neuzkavējāmies ilgi, jo tādā augstumā pat vasarā bija necie­šami vēsi. Toties, tur stāvēdami, mēs ieelpojām tik bieži un dziļi, ka mums sākās halucinācijas. Remdējuši vajadzību pēc svaiga skābekļa, atgriezāmies piesmakušajās kalnu ejās. Nekādu vingrinājumu fiziskajai attīstībai naktsskolā nebija, vingrošanu profesors Naktigalgals uzskatīja par aušību. Viņš bija pārliecināts, ka nodarbošanās ar sportu nonāvē svarīgas

smadzeņu šūnas. "Katram uzblīdušam muskulim uz sirds­apziņas ir nozīmīga intelektuāla darbība/' viņš sludināja.

Mums netika piedāvātas nekādas izpriecas un izklai­des — ne spēles, ne grāmatas, pilnīgi nekas tāds, kas varētu mūsu uzmanību novērst no Naktigalgala mācību vielas. Kolīdz stundas bija beigušās, profesors metās uz savu tumšo kambari, lai nodotos eksperimentiem ar tumsu, bet mēs nīkām garlaicībā, ēdām sardīnes eļļā vai snauduļojām, līdz viņš atkal iznāca ārā un mācības varēja turpināties. Ja neskaita mācību stundas, Tumšajos kalnos nebija pilnīgi nekā interesanta. Droši vien tieši tāpēc arī profesors Naktig­algals savu Nakts akadēmiju bija ierīkojis tieši šajā nomaļajā kaktā.

2364. dimensija Dažu labu garu pievakari es īsināju, izlūgdamies, lai Kverts man pastāsta par 2364. dimensiju. Mans draugs to darīja nelabprāt, jo tā viņa ilgas pēc dzimtenes kļuva vēl stiprākas, taču, ja nu viņš reiz bija sācis runāt, tad vairs ne­bija apklusināms.

Kaut kāda neizprotama iemesla pēc šai dimensijā bija ļoti daudz paklāju. Varētu pat sacīt, ka tā visa bija vienos paklājos — ja kaut kur nekas nebija paklāts, tad tur parasti bija dimensiju caurums. Paklājs 2364. dimensijā nozīmēja drošību un stabilitāti: cilvēks, kas stāv uz paklāja, nekur ne­iekritīs. Tādēļ visaugstākā māksla šajā dimensijā bija paklāju mezglošana.

Divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā (tā man gribol negribot jādēvē Kverta dzimtene, jo cita lāga nosaukuma tai nav) tiek lūkots katru izmācīt par veiklu paklāju mezglotāju. Visas citas nodarbes ir pasludinātas par slinkuma lāpīšanu. I’at Kvērtam trūka vārdu, lai aprakstītu milzīgo dažneda-

žādu rakstu, krāsu, mezglošanas paņēmienu, paklāju formu, lielumu un materiālu daudzveidību, lai gan viņš sirsnīgi pūlējās man to visu parādīt pienācīgā košumā.

Likt uz grīdas rūpnieciski austus paklājus, pats par sevi saprotams, bija kauna lieta. Paklāji Kverta dimensijā mēdza būt milzīgi lieli, tomēr neviens un nekad nesniedzās no sie­nas līdz sienai, jo divtūkstoš trīssimt sešdesmit ceturtajā nav sienu. Kverts stāstīja man par prasmīgu roku darinātiem tepiķīšiem no tīra zelta pavedieniem un par paklājiem no zirnekļa tīmekļa, kas ņemts daudzās jo daudzās kārtās, lai būtu izturīgāks. Mezglošanas un aušanas mākslu 2364. di­mensijas iemītnieki bija pacēluši tik neiedomājamos augstu­mos, ka spēja samezglot pilnīgi visus iespējamos materiālus. Kā apgalvoja Kverts, viņa dzimtenē esot stikla paklāji, koka, skārda, marmora paklāji un pat tādi, kas austi no tējas.

Paklāja veidā var izteikt itin visas domas un izjūtas: tika izausti dzejoļi, veseli romāni un epi, bija mezglotas avīzes pieaugušajiem un bērniem un jaunajiem lasītājiem domāti lieli, raibi tepiķi ar bildēm un pavisam nedaudzām teksta rindiņām — par tiem Kverts stāstīja ar īpašu sajūsmu. Ļoti mazi un plānītiņi tepiķīši kalpoja maksāšanai, kā pārvieto­šanās līdzekļi tika izmantoti vidēji lieli lidojoši eksemplāri vai prāvi paklājbusi, kuriem 2364. dimensijā visur bija ierī­kotas pieturas.