Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

ļoti lepojās. "Uzmanību, te nāk Votāna pūķis!" — viņam savas bezdalas katrā ziņā vajadzēja pieteikt. Mēs pārvilkām segas pāri galvai un, aizturējuši elpu, gaidījām, kad briesmī­gākais būs noskrējis. Runāt ar viņu un mēģināt viņam kaut ko iestāstīt nebija jēgas, jo, kopš Freda bija prom, Groots naktsskolā bija lielākais un stiprākais.

Cilie bija ambālītis, pēdējais no šīs sīkaudžu ciklopu ģints. Ambālīši ir visai degradējies cikopu ciltskoka zars, tie nav ne stipri, ne draudīgi, vai kas nu vēl no ciklopiem tiek gaidīts, toties tie ir nepatīkami, uzmācīgi, liekulīgi, gļēvulīgi, slinki, vīzdegunīgi, skopi un alkatīgi. Cilie vēl piedevām bija arī tuvredzīgs, lai gan šai ziņā viņš, protams, neko nevarēja darīt. Viņš neciešami blenza uz tevi ar savu vienīgo aci un tādēļ jau nu nepavisam neizraisīja lielākas simpātijas.

Apbrīnojami, cik daudz nelāgu īpašību var satilpt tik mazā rumpītī. Ciliem vienmēr un visur vajadzēja vāvuļot, arī tad, kad viņam vispār nebija, ko teikt, jo prāta attīstībā viņš nebija ticis daudz tālāk par Grootu. Viņš bija no tiem

sīkciklopiem, kas vispirms izraisa kašķi un tad paslēpjas lielākajam un stiprākajam aiz muguras un kūda to uz dūru palaišanu. Tā nu redzams, ka Groots un Cilie saderēja kopā kā barbarkulaks uz ciklopacs.

Pēdējaisdraugs Kad ari Kvertam beidzot pienāca laiks doties prom no jsjakts akadēmijas, man šķita, ka ir pienācis pasaules gals. Turpmāk es būšu svešinieks starp svešiem.

"Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs vairs nekad nesatiksimies," Kverts atvadīdamies sacīja no aizkustinājuma aizlūzušā balsī. "Es metīšos pirmajā puslīdz pieklājīgajā dimensiju caurumā, kas man gadīsies pa ceļam, un izredzes, ka mēs pēc tam vēl varētu sastapties, ir 1 pret 460 kvadriljoniem!"

"Viens pret 463 kvadriljoniem," es atsaucos, aši prātā pārrēķinājis šo statistisko varbūtību. Izredzes patiešām ne­bija nopietni ņemamas, tad jau drīzāk var noticēt, ka lote­rijā iespējams piecpadsmit tūkstoš reižu pēc kārtas pareizi uzminēt visus sešus ciparus (pie viena un tā paša kioska!). Mēs mēmi paspiedām viens otram roku, un Kverts gāja pro­fesoram Naktigalgalam līdzi uz tuneļa izeju.

Uzturēšanās Nakts akadēmijā man kļuva pavisam ne­ciešama. Pat mācības bija kļuvušas par mocībām, mani vis­pār vairs neinteresēja, ko profesors Naktigalgals stāsta par sniega kristālu uzbūvi, Andu lamu ēšanas paradumiem vai natiftofu kaligrāfijas tehniku; viņa gudrība no manis note­cēja kā ūdens pa loga rūti. Galu galā jau bija tik tālu, ka es vairs nemaz nesapratu, par ko viņš stāsta; brīžiem izklausī­jās, ka viņš runā pilnīgi nezināmā valodā.

Vēl viens

filozofisks

disputs

Vēl sāpīgāki tomēr bija vakari, ko es pavadīju kopā ar saviem jaunajiem klasesbiedriem. Viņu visu izglītība bija satriecoši zemā līmenī — viņi tikai tagad sāka domāt par reizināšanu un lielajiem un mazajiem sākuma burtiem, turpretim es lauzīju galvu par visgrūtākajām astrofizikas problēmām. Vienu vakaru mums ar Grootu bija saruna par Visuma kopsakarībām. Pasaules uzbūvi Groots iztēlojās ne­iedomājami primitīvi.

"Pasaule ir maizīte, kas peld spainī ar ūdeni!" viņš ietie­pīgi apgalvoja.

"Un uz kā stāv spainis?" es mēģināju panākt, lai viņš vienreiz sāk domāt.

"Spaini uz muguras tur LIELĀ APKOPĒJA, kas kopš laiku laikiem spodrina Visumu," Groots nesatricināmā pār­liecībā attrauca.

"Un uz kā, vai drīkstētu zināt, stāv Visums, ko spodrina šī apkopēja?"

"Visums nestāv, Visums guļ. Visums taču ir plakans kā desas šķēle!" izpalīdzīgi iejaucās Cilie.

"Un uz kā, sakiet man lūdzami, guļ šī desas šķēle?" Te nu viņiem vairs nebūs, ko teikt.

"Uz tās maizītes taču, vai tad nav skaidrs?" atbildēja Groots.

Ar barbariem vienkārši nav iespējams saprātīgi sa­runāties.

Lai man būtu kāda atelpa no Groota pirdieniem, Fogelveides ņaudēšanas un Cilles plātības, es pasāku pirms aizmigšanas risināt līdz šim neatrisinātas filozofiskas pro­blēmas. Kādu nakti, kad jau atkal nespēju iemigt, jo man ne­deva mieru kāda filozofiska problēma (es prātoju, ka esmu taču lielāks nekā Cilie, tātad esmu liels; taču reizē esmu ma­zāks nekā Groots, tātad mazs. Kā es varu reizē būt gan liels, gan mazs?), čāpojot uz pieliekamo, kur glabājās sardīnes eļļā, man netīšām iznāca iet garām profesora Naktigalgala tumsas kambarim.

Tumsas

kambaris

Apdullinošo krakšķoņu varēja dzirdēt pat cauri bieza­jām durvīm. Prātodams par sevišķi piņķerīgām problēmām, profesors Naktigalgals vienmēr brākšķinājās kā riekstkodis, kas šķeļ pušu lielus valriekstus. Šie trokšņi nāca tieši no viņa smadzenēm; no vienas puses, tas man šķita iespaidīgi, taču no otras — pār muguru skrēja saltas tirpas. Gribēju mudīgi šļūkt tālāk, taču sastingu: "Iekšā!" skaidri un gaiši atskanēja no durvju otras puses.

Vēl nevienam nebija ļauts spert kāju profesora noslēpu­mainajā valstībā. Kamēr es gudroju, vai gadījumā neesmu pārklausījies, vēlreiz atskanēja Naktigalgala balss:

"Iekšā, un ka ne gaismas stariņa!"

Es atvēru durvis, un man šķita, ka tumsa veļas man pretī kā melni vates vāli. "Ātrāk!" Naktigalgals komandēja. "Dur­vis ciet!" — un es paklausīju.