Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Vai Groots tev izskatās pēc tāda, kas būtu jele kā ap­dāvināts? Smadzenes viņa kantainajā paurī ir atoma kodola lielumā! Kad izslēdz gaismu, viņam šķiet, ka pasaule viņam apkārt izgaist! Bet, kad es būšu ar viņu pastrādājis, viņam pietiks zināšanu, lai ar aizsietām acīm uzbūvētu zemūdeni vai atklātu zāles pret puņķiem. Ar īpašām dāvanām tam nav nekādas saistības. Visu paveic baktērijas."

"Baktērijas?" Es, saprotams, zināju, ka baktērijas ir mazī­tiņi organismi, kas spēj pārnēsāt slimības.

"Tieši tā, baktērijas. Vienkārši iztēlojies, ka zināšanas ir slimība, un šo slimību pārnēsājam mēs, eidēti. Jo tuvāk eidētam kāds atrodas, jo lielākas zināšanas viņam pielīp. Panāc soli uz manu pusi!"

Mani ne pārāk iejūsmināja doma, ka Naktigalgals ir slimības perēklis, tomēr es paspēru solīti uz viņa pusi. Tik tuvu profesoram vēl nekad nebiju atradies, pat mācību stundu laikā ne.

"Tuvāk!" Naktigalgals pavēlēja.

Paspēru vēl vienu soli. Piepeši manas smadzenes pār­māca varens informācijas vilnis. Turklāt tā bija saistīta ar tumsas pētījumiem, nozari, ko es nekad nebiju pienācīgi stu­dējis. Turpretim tagad man pēkšņi bija sajūta, ka to pārzinu krustām un šķērsām.

"Saki, lūdzams," profesors Naktigalgals nokomandēja, "ko tu zini par tumsu?"

"Ā, vai ziniet, kad beidzot izdodas pārvarēt aizsprie­dumu, ka tumsa ir gaismas trūkums, un kļūst skaidrs, ka tā pati ir enerģija, tad viss uzreiz kļūst pagalam vienkārši," es pats sev par izbrīnu tūdaļ sāku tarkšķēt. "Vajag tikai saprast, ka gaisma un tumsa ir līdzvērtīgi enerģijas avoti."

"Tieši tur jau ir tā nelaime!" iejaucās Naktigalgals. "Diemžēl tumsai ir pagalam nelaba slava! Tā allažiņ ir tikusi saistīta ar nepatīkamām lietām, kaut arī patiesībā tā vien­kārši ir cita veida izgaismojums — proti, mazliet tumšāks! Tumsa ir vajadzīga tieši tāpat kā gaisma. Bez tumsas viss nokalstu, nebūtu ne miega, ne atpūtas. Bez tumsas nebūtu enerģijas un nebūtu mundruma. Nakts dāvā mums spēkus pārciest dienu. Vai tu nekad neesi prātojis, kāpēc no rīta, pa nakti izgulējies, tu jūties tik možs un spara pilns?"

"Taisnību sakot, nebiju par to domājis…" Kauns un ne­gods. Es nokāvos ar pēdējām filozofijas problēmām, turpre­tim šo vienkāršo jautājumu sev nekad nebiju uzdevis.

"Tāpēc, ka mēs esam uzpildījušies ar tumsu. Ja mēs no­liekamies nosnausties dienā, no tā nav nekāda labuma, pēc tam tu jūties tikai vēl gurdenāks, pareizi? Jā, tumsa ir tīra enerģija. Dienas laikā šīs enerģijas rezerves izsīkst, mēs pie­kūstam un gribam likties gulēt. Tumsā sakopojam jaunus spēkus. Un tā visu laiku… Esmu pilnīgi pārliecināts — ja varētu dzīvot tikai pa naktīm, mēs vispār nemirtu."

Likās, profesors Naktigalgals par mani ir pilnīgi aizmir­sis un sarunājas pats ar sevi. Viņš bija ļoti uzbudināts. Ugu­nīgās acis valbījās dobuļos kā verdošas dzelzs baloni. Viņa balss dārdēja arvien skaļāk.

"Tieši pretēji! Mēs kļūtu arvien stiprāki un sasniegtu tādu attīstības pakāpi, kādu vispār nav iespējams iedomā­ties. Galēji koncentrēts intelekts, ko papildina nemirstība. Mūžīga dzīvība! Mūžīga nakts! Mūžīgs intelekts!"

Te atskanēja brākšķis, itin kā starp diviem zobratiem būtu ieķērusies uzgriežņu atslēga. Naktigalgals bija pārslēdzies. Viņš uzplāja ar roku pa vienu no savām ārsmadzenēm.

"Ē-ē-ē… es laikam novirzījos no tēmas… kur mēs pa­likām?"

"Pie tā, ka zināšanas pārnēsā baktērijas."

"Pilnīgi pareizi! Uzturēdamies manā tuvumā, tu kļūsti arvien gudrāks. Tas nav nekas sarežģīts. Taču tavas smadze­nes diemžēl spēj uzņemt tikai ierobežotu daudzumu zinību. Kuram katram jau nevar būt septiņas smadzenes. Tagad tavas uztveres spējas ir izsīkušas. Tādēļ tu vairs nespēj iemā­cīties nekā jauna."

Es nosarku. Tātad viņš bija to pamanījis.

"Tā ir, un tur neko nevar darīt. Diemžēl tas nozīmē, ka tev pienācis laiks doties prom." Viņa balss pēkšņi sāka itin kā aizķerties. Šo toni es pazinu: tas nozīmēja, ka gaidā­mas pārmaiņas. Arī verveļviļņi bija runājuši tāpat, un arī Maks, Freda^un Kverts krekšķināja līdzīgi. Drīz vajadzēs atvadīties.

"Es tev vairs neko nevaru iemācīt. Tu tagad jau zini tik­pat, cik simt fiziķu, simt metafiziķu, simt šaha lielmeistaru un simt smadzeņu ķirurgu; puslīdz pieklājīgai karjerai ar to vajadzētu pietikt. Nāks jauni skolēni, mums te ir maz vietas, īsi sakot: manu zēn, tava skološanās ir beigusies! Rīt es tevi pavadīšu līdz alas izejai. Līdz īstajai izejai — tai, kas ved laukā no kalniem, — pēc tam vēl ir tāls ceļš, taču tev jau pietiek zināšanu, lai to atrastu. Ar labu nakti!"

Mūsu saruna, kas beigu beigās atkal bija izrādījusies diezgan vienpusīga, bija galā. Taustīdamies uzgāju durvju rokturi.

"Ā, zēn, un vēl — par to tavu filozofisko jautājumu…" Naktigalgals man nopakaļ uzsauca.

"Jā?"

"Tu neesi ne liels, ne mazs."

"Kāds tad es esmu?"

"Vidējs."

Tātad profesors Naktigalgals tiešām spēja lasīt domas.

Nākamajā rītā es iegāju klasē kā pirmo reizi. Viss likās gluži svešs. Manā vietā sēdēja jauns skolnieks, dodo. Vai, precīzāk sakot, albīns dodo, jo tam bija koši sarkani redzokļi un sniegbalta spalva.