Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

galertprinču veselībai. Ir miljardiem visādu apstākļu, kurus iedomājoties vien kļūst skaidrs, ka šobrīd man klājas vien­kārši pasakaini."

"Tur jau ir tā nelaime! Tu pārāk daudz domā. Kas zina, varbūt tu nolaidīsies daiļas 2364. dimensijas galertprinceses apskāvienos!"

"Galertprincesēm nemaz nav roku."

"Klau, bet tu skaidri zini, ka šis ir īsts dimensiju cau­rums?"

Kverts skaļi ievilka nāsīs gaisu.

"jā, šis ir dimensiju caurums! To taču var saost!"

"Paosti vēlreiz! Ja nu tu maldies!"

Kverts noliecās pār vietu, kur, pēc viņa domām, atradās dimensiju caurums.

Viņš paostīja gaisu.

"Genfs," mans draugs teica. "Šaubu nav — tas ir genfs."

Tai brīdī es viņu pagrūdu.

"Ak!" tik vien viņš paspēja pateikt, nozuzdams Neku­rienē.

Ir tādas lietas, ko jaunības neapdomībā dara aplam viegli, piemēram, grūž citus dimensiju caurumos. To nevar salīdzināt ar tādām aušībām kā grūstīšanās peldbaseina malā — nē, iekrišanai kosmiskā atverē ir pavisam citas sekas. Nobriedusi personība ilgi un pamatīgi apsvērtu, vai tiešām tā vajadzētu darīt, un galu galā nepaceltu roku. Man toreiz šaubas uzmācās tikai labu brīdi pēc tam, kad Kverts bija izgaisis uz pazemes alas rūsainās grīdas. Un ja nu viņa bažām bija pamats? Ja nu viņš tagad atrodas starp aizvēs­turiska zaura ilkņiem vai dzīvs izvārās piķa jūrā? Ja nu es tikko pats savām rokām nonāvēju savu labāko draugu?

Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot: man jālec viņam pakaļ. Ja Kverts bija nonācis zaura rīklē, arī es neko labāku nebiju pelnījis. Sagatavojos lēcienam.

No otras puses, ja Kverts tomēr bija atgriezies 2364. di­mensijā, tad no manas lēkšanas nebūs pilnīgi nekādas jēgas. Turklāt visnotaļ ticams, ka es nonākšu kādā pilnīgi nepa­zīstamā Visuma nostūrī. Ak, un, pat ja es tiešām nolaidīšos 2364. dimensijā, ko es tur darīšu? Nevarēja būt ne runas, ka es varētu pārtikt no mūzikas, ko spēlē ar piena instrumen­tiem. Paspēru soli atpakaļ.

Vai īsti draugi tā rīkojas? Galu galā, ko es varēju zaudēt? Pēc visa spriežot, dimensiju caurums bija vienīgā izeja no šī nolādētā labirinta. Gluži kā gatavodamies lēkt ūdenī, es aizspiedu degunu un dzīros mesties dimensiju caurumā.

"Lēkt no baseina malas stingri aizliegts!" man aiz mugu­ras kāds pikti uzbrēca.

Es apcirtos. Alas līkumā bija parādījies visai ērmotīgs radī­jums. Tas bija sīks un salīcis, uz. pusi mazāks par mani, viscaur kārpains un kumšķains. Man likās, ka tas visvairāk līdzinās vecam runkulim, kam piemetusies briesmīga ādas slimība.

"Kas… tu tāds esi?" es stomīdamies vaicāju.

Kalnu trollis

"Es esmu kalnu trollis!" radījums atķērca. "Nē, paga — nav taisnība! Es esmu baseina uzraugs! Aiz tīrās nebēdnības mas­kējies par kalnu trolli! Varbūt ārēji es patiešām izskatos pēc kalnu troļļa, taču īstenībā esmu baseina uzraugs! Kē-hē-hē!"

Šis gnoms pat smējās dīvaini.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Kalnu trollis: attāli radniecīgs parastajam ambālītim, kalnu trollis varētu pamatoti dēvēties par statistiski vismazākajā vērtē

turēto Camonijas būtni, šai ziņā pārspējot pat bollogu. Citas ļaunās radības izceļas vismaz ar drosmi vai iekaro cieņu ar fizisku pārākumu, turpretim kalnu trollis nevar lepoties pat ar vienu vienīgu uzslavas cienīgu īpašību, taču pats par to nemaz nekaunas un vēl tīksminās par savu neģēlību. "Kalnu trollis" vairākos Camonijas administratīvajos apvidos ir lamuvārds, par kura lietošanu jāmaksā naudas sods, atse­višķos novados tas var izraisīt krogus kautiņus, dzimtu naidus un pat nelielus pilsoņu karus.

Kalnu trollis ir viszemākās kārtas pushumanoīds, tumšu kaktu pa­razīts, proti, labprāt uzturas krēslaini drēgnā vidē, baidās no gaismas un ievācas jau gatavos mitekļos, kurus sev iekārtojušas citas dzīvas būtnes [-» dzelzskāpurs], pats par sevi saprotams, nepalūdzis atļauju un nemaksādams īri.

"Taču sacīsim pavisam godīgi — patiesībā es nemaz neesmu baseina uzraugs!" radījums trakoti mudīgi runāja tālāk. "Es esmu šahtu inspektors. Apstaigāju šahtas."

Viņš pāris reižu paklauvēja pa alas sienu un klausījās, kā skan.

"Jā… ļoti labi… priekšzīmīgs darbs," radījums atzinīgi nopurpināja, taču nemitējās klaudzināt pa sienu.

"Ak, labi jau, labi!" viņš pēkšņi iebrēcās un teatrāli iz­pleta rokas. "Es nemaz neesmu šahtu inspektors! Es esmu Camonijas ķēniņš! Te atrodos slepenā misijā! Inkognito! Tādēļ arī esmu tā pārģērbies! Iespējams, ārēji es izskatos pēc visparastākā kalnu troļļa, bet iekšēji esmu varens valdnieks! Tagad tev ir skaidrs, kāpēc man galvā nav lepna kroņa un kāpēc mans izskats ir diezgan nožēlojams? Tas ir manevrs maldināšanai!"

Es lēnītiņām virzījos prom gar ejas sienu un biju gatavs kurā katrā acumirklī mesties bēgt. Skaidrs kā diena — šis te bija ārprātīgs.

"Labi, labi — padodos. Es neesmu Camonijas ķēniņš!" radījums labprātīgi atteicās no savām pretenzijām. "Es esmu