Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"Tā ir brīnišķīga doma!" es viņu uzmundrināju. "Zinot, kā tas ir, tu jau vairs nevari dzīvot citādi. Tu nespēj iztikt bez labiem darbiem, tie ir kā atkarība!" Nemēģināšu no­liegt, ka es zināmā mērā jutos lepns uz sevi. Palīdzēt citiem ir briesmīgi patīkami, un ja vēl tu patiešām esi izdarījis ko iespaidīgu…

"Kā tad! Es jau tagad nespēju sagaidīt, kad varēšu izda­rīt nākamo labo darbu! Nemūžam nebūtu domājis, ka esmu uz ko tādu spējīgs!"

"Kamēr nepamēģināsi, neuzzināsi."

"Un tu tiešām ņemtu mani līdzi? Ļautu piedalīties savās dēkās?" kalnu trollis taujāja.

"Par ko tu īsti runā?"

"Nu, es domāju… mēs varētu kopā… nu, tur, ārā…" Viņam aptrūkās vārdu.

"Tu tiešām esi gatavs aiziet no Tumšajiem kalniem?"

"Viens pats es neriskētu. Bet kopā ar tādu biedru kā tu — tā jau būtu pavism cita lieta."

Es uzmetu trollim iesāņu skatienu. Jau atkal sāku nožē­lot savu neapdomīgo palīdzību. Ar tādu radījumu uz kakla noteikti nebūs vienkārši kaut ko dižu pasākt īstajā dzīvē. Bet ko tu padarīsi: kas sākts, tas jāpabeidz.

"Bez vārda runas. Es ņemu tevi līdzi."

Kalnu trollis laidās nelielā, trakoti aizkustinošā prieka dejā un sniedza man roku. Es to paspiedu. Viņa ķetna bija vēl miklāka un lipīgāka nekā mugura.

Mēs raiti soļojām jau vairākas stundas, taču izeja kā ne­bija, tā nebija nomanāma.

"Vai vēl tālu?" es ievaicājos.

"Tā laikam varētu sacīt," trollis ķiķināja un lēkšus ielēca kādā sānejā. "Kē-hē!"

"Ko tu dari?" es saucu viņam pakaļ.

"Atstāju tevi ķezā!" no tumsas skanēja atbilde.

"Ko? Kāpēc tu tā dari?"

Troļļa pēdējie vārdi mani sasniedza no liela tāluma. "Grūti pateikt. Es tomēr esmu kalnu trollis. Citādi nevaru."

Viņa balss jau skanēja tik klusi, ka es vien ar pūlēm spēju ko saklausīt.

"Es tevi ievilināju vēl dziļāk labirintā. Tobrīd, kad mēs satikāmies, tu jau biji gandrīz pie pašas izejas. Kē-hē! Kē-hēhē-hē-hē-hē!"

Pēdējais, ko es dzirdēju, bija šie blējieniem līdzīgie smiekli. Pēc tam atkal paliku gluži viens. Apsēdos un sāku smieties. Tie nebija pārlieku patīkami smiekli, no to atbalss man pašam pār skaustu skrēja šermuļi, ja nu ir kāds padoms, ko es kā ceļamaizi varētu dot līdzi mana dzīvesstāsta lasītājiem, tad tas ir šāds: nekādā gadījumā nepaļaujieties uz kalnu trolli!

Man bija beigas, tik daudz bija pilnīgi skaidrs. Mani spēki bija izsīkuši, jebkādas cerības un ticība (jo īpaši kalnu troļļiem) sabradātas. Biju pārguris un jutos vecs, kā nodzī­vojis vismaz simt dzīvju. Kādā eju krustpunktā, kas man likās ļoti pazīstams, apsēdos zemē un tūdaļ arī aizmigu.

Vēsma ar nelāgām ziņām

Pamodos no tā, ka man ausī lēnītēm pūta viegls vējiņš. Piecēlos sēdus.

"Sveiks!" mani uzrunāja sīka balstiņa.

Es nevienu neredzēju.

"Kur tu esi?" apjucis vaicāju.

"Te, tev deguna galā!" balstiņa šalkoja.

"Es tevi neredzu."

"Mani neredz neviens. Es esmu vēja pūsma."

Šī bija tā pati vēsmiņa, ko jau daudzas reizes biju manījis vēdījam man apkārt. Nekad mūžā nebiju sarunājies ar vēju, taču galu galā varēju pamēģināt.

"Vai tu zini ceļu, kā var tikt laukā no Tumšajiem kalniem?"

"Tad taču es nešaudītos apkārt pa šīm smacīgajām alām," vēsmiņa atbildēja. "Tad es kopā ar brāļiem un māsām trauktos pārrkalniem un jūrām! Kopā ar viņiem stumdītu pa debesīm mākoņus un sakultu varenas vētras! Darītu kaut ko noderīgu, pūstu kuģi pa okeānu vai grieztu vējdzirnavu spārnus — vienalga, ko, taču ne jau šķērdētu savu dzīvi šajā ārprāta labirintā."

"Kā tu te vispār nokļuvi?"

"Ak, puis, — tā bija melnākā diena manā mūžā! Jopro­jām to nolādu ar briesmīgākajiem lāstiem! Bija brīnišķīga, skaidra rudens diena, es slīdēju pāri Tumšajiem kalniem… pilnīgi brīva…" Vēsmiņa smagi nopūtās. "Tad man ceļā ga­dījās tā kalna smaile, visa vienos caurumos. Es pieslīdēju tai klāt, ieskatījos un sev jautāju: interesanti, kā izskatās kalns no iekšpuses… Ieskatījos dziļāk — un tas arī viss. Kopš tā brīža es meklēju izeju. Un kā tu te iekūlies?"

"Mani te iesūtīja skolotājs."

"Naktigalgals?" vaicāja vēsmiņa.

"Jā! Kā tu zini?"

"Man te ir gadījies sastapt jau daudzus, kas lādēja viņa vārdu! To kauli guļ visās Tumšo kalnu labirinta ejās!"

Mani sagrāba auksti šermuļi.

"Varbūt mums vajadzētu samesties uz vienu roku," es ierosināju. "Kopā mēs izeju atradīsim ātrāk."

"Ļoti šaubos," vēsmiņa atcirta un nicīgi nosvilpās. "Tu esi briesmīgi gauss. Kamēr tu te lumpačo, es jau simtreiz esmu pārmeklējusi visu šo gabalu. Un es šajās ejās smoku jau vairāk nekā četrtūkstoš gadu. Tad nu pats saproti, uz ko tu vari cerēt. Kē-hē-hē!" vēsmiņa ņirdzīgi noirdzās, un šie smiekli man nezin kāpēc šķita pazīstami.

Visu laiku smiedama blējošus smieklus, tā manā priekšā sabiezēja un pārtapa kalnu trollī.

"Tagad tu domāsi, ka esmu kalnu trollis," tā runāja tālāk. "Bet es neesmu vis nekāds kalnu trollis. Esmu tikai vēja pūsmiņa, kas pagaidām pieņēmusi kalnu troļļa izskatu. Nu, vai izklausās pārliecinoši, ko?"

Es sasprindzināju visus muskuļus un dzīros lēkt riebī­gajam gnomam virsū, sagrābt viņu aiz rīkles un nelaist vaļā tik ilgi, līdz tas beidzot parādīs, kur ir izeja, — taču piepeši sāka drebēt zeme man zem kājām.