Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Tumšo kalnu kāpurs [turp.]: dzelzskāpura izcelsme tīta aizvēstu­res tumsā, un ziņas par to rodamas vien teiksmās un leģendās, kurās zinātniski nav iespējams atdalīt graudus no pelavām. Sena Camoni­jas teika stāsta, ka pirmie dzelzskāpuri ir izrāpojuši no milzu ciklopa izkārnījumiem, savukārt cita leģenda apgalvo, ka tie dzimuši no pērkondieva asarām [-> Tumšo kalnu negaiss]. Taču ir skaidrs, ka pir­mie dzelzskāpuri acīmredzot dzimuši pirms vairākiem simtiem gadtūkstošu, citādi tie nebūtu varējuši pagūt tik briesmīgi sacaurumot Tumšos kalnus. Stingra zinātniska pamatojuma tam vēl nav, taču var uzskatīt, ka dzelzskāpuri ir ne tikai radniecīgi pārējām tārpu dzimtas sugām, bet arī termītiem: uz tādām domām vedina Tumšo kalnu caurumainība, kas atgādina termītu būves.

Dzelzskāpurs ir vienpatis. Retumis diviem kāpuriem gadās sastap­ties, taču neviens par otru neliekas zinis. Ņemot vērā, ka dzelzskāpuri neveido nekādas attiecības ar sev līdzīgajiem, kļūst saprotams, ka viens no lielākajiem neatbildētajiem jautājumiem Tumšo kalnu kāpuru pētniecībā attiecas uz to vairošanos. Atbildi sniedz vēl kāda Camonijas teiksma, kurā stāstīts par "Lielo kāpurieni"— kāpuru ka­ralieni, kas dzīvo dziļi Tumšajos kalnos un dēj tērauda olas, no kurām šķiļas dzelzskāpuri. Tomēr zinātnisku apstiprinājumu šis minējums pagaidām nav guvis.

Kāpurs nepievērsa man ne mazāko uzmanību. Ja viņš vispār mani pamanīja, tad aptuveni tā, kā varētu pamanīt mušu uz sienas. Tas vienkārši turpināja darīt savu darāmo: piečāpoja pie ejas pretējās sienas, atplēta savu nerūsējošā tērauda muti un izšāva brangu liesmu mēli.

Tad kāpurs ar nagiem izrāva no sienas lielu puskusušas dzelzs gabalu, iemeta rīklē un bez mazākā troksnīša norija. Vienā acumirklī tas bija izurbis kalnā jaunu eju un ierāpās caurumā. Es esmu viens no nedaudzajiem, kam palaimējies redzēt, kā šī radība lauž ceļu Tumšajos kalnos.

Tad izkūst dzelzs, tad mūris salūst,

Un jaunā ailē gaisma rist,

Var sejā vēja pūtu sajust

Un priekšā ceļu ieraudzīt.

Kas tad tas?

"Tumšo kalnu kāpurs" [poēma]: septiņdesmit astoņus pantus garš dzejnieka Hildegunsta fon Mītenmeca dzejojums, tiek uzskatīts par Camonijas retbūtņu apdzejas virsotni.

Retbūtņu apdzeja? Vai tā nebija visizsmalcinātākā Ca­monijas dzejas mākslas disciplīna, kurai spēkus veltījuši tik daudzi viduvēji poēti? Kāds tam vispār sakars ar dzelzskāpuru?

Retbūtņu apdzeja: Camonijas dzejas mākslas cildenākais žanrs. Dzejnieks identificējas ar dzīvām būtnēm, kurām gandrīz nav līdzi­nieku, piemēram, cenšas izteikt -» glābējzaura vai Tumšo kalnu kā­pura izjūtas, tādējādi aizgūstot tādu skatījumu uz dzīvi, kāds rakstu­rīgs vien retām, izredzētām būtnēm. Par retbūtņu apdzejas virsotni tiek uzskatīta Hildegunsta fon Mītenmeca poēma -» "Tumšo kalnu kāpurs".

A, tagad viss skaidrs. Es zināju no galvas gandrīz visus Hildegunsta fon Mitenmeca sonetus, tomēr "Tumšo kalnu kāpuru" nebiju pievārējis, tas bija pārlieku garš.

"Tumšo kalnu kāpurs" [poēma] [turp.]: fon Mītenmecs identifi­cējas ar Tumšo kalnu kāpuru un ārkārtīgi precīzi apraksta tā grūtību pilno ceļu cauri dzelzs iežiem. Pēdējā pantā fon Mītenmecs ļauj kāpuram atrast ceļu uz brīvību, tādējādi piešķirdams jēgu vientuļā radījuma šķietami absurdajai dziņai. Dzejnieks šajos pantos slavina čaklā darbā pavadītu dzīvi un netieši norāda, ka darbam vienmēr ir augstāka jēga.

Kā gan citīfdi! Ja kādam vispār ir pa spēkam atrast izeju no Tumšo kalnu labirinta, tad tas ir dzelzskāpurs. Man vajag tikai neizlaist no acīm viņa dzelžaini mirdzošās pēdas un gaidīt; agri vai vēlu izkusīs kāda siena, aiz kuras sāksies brīvība. Es piesardzīgi izlīdu pa caurumu, kas jau pamazām atdzisa, un iegāju nākamajā ejā. Kāpurs jau atradās vienu soli tālāk un ar savu metinātāja elpu patlaban dedzināja caurumu aiznākamajā sienā. Beidzot man bija taustāmas izredzes izkļūt no šī labirinta. Lai dzīvo pamatīga izglītība, nekas nevar būt vēl vērtīgāks!

Kapura ceļš

Sekot kāpuram nemaz nebija tik grūti. Arī tad, ja es pie­nācu pavisam tuvu, tas nelikās mani redzam, un vienreiz, kad uz brīdi biju izlaidis to no acīm, pēc kūpošajiem cauru­miem tuneļa sienās un lūstošas dzelzs brākšķoņas itin viegli uzminēju, kurp viņš virzās.

Par izpriecām gādāja leksikons, kas nezin kāpēc nemitīgi cēla priekšā poēmu "Tumšo kalnu kāpurs". Es vēl šobalt­dien atceros to no galvas:

Lai dzelzu sienas kūst man tekās,

Man priekšā ceļš vēl ciets un spīvs.

Nost ar tumsas spogubekām.

Racējs nākotnē kļūs brīvs!

Kam gars ir možs, tam gribā rosme Sev kalnos ceļu droši lauzt.

No klusuma dzimst elles troksnis,

Bez tā šos kalnus nevar grauzt.

Bēg kalnu troļļi baiļos baros,

Kur klintīm cauri graužos es,

Ir kalnu graušana mans arods Un manas dzīves virsotnes.

Jā, nudien, šis Hildegunsts fon Mītenmecs patiešām prata iejusties dzelzskāpura ādā. Jo īpaši man patika pants par kalnu troļļiem.

Vienīgā nelaime bija tāda, ka šis kāpurs acīmredzot vis­pār nepazina nogurumu. Tas ne reizi neapstājās atpūsties un, šķiet, nekad negulēja — vai vismaz negulēja tikmēr, kamēr es tam sekoju.