Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

"O, kalnutrīce!" irgājās kalnu trollis. "Tagad tev būtu visprātīgāk izkūpēt gaisā, skaties, kā es to daru! Citādi ne­varu garantēt tavu drošību! Kē-hē-hē!"

Viņš zvaigādams izkūpēja gaisā.

Un es pamodos.

©

Vismaz vienu lietu es nebiju nosapņojis: zeme patiešām draudīgi drebēja. Turklāt tagad izdzirdēju arī troksni — skaļu, briesmīgu un ļoti, ļoti draudīgu. Šķita, tur kaut kas urbjas cauri dzelzs kalna sienai, urbjas neapturami un mērķ­tiecīgi, tieši man virsū. Kalni dārdēja un žņerkstēja, it kā triekdamies cits citā, un brīžiem atskanēja kaut kas līdzīgs atraugām — tik skaļām un dobjām, it kā atraugājies būtu akas dibenā nometies pūķis. Pēc tam atkal sākās briesmīga šņākoņa un sprakšķoņa, kļuva nepanesami karsti, ejas siena

iekvēlojās kā nokaitēta plīts virsma — vispirms sarkana, tad dzeltena un vispēdīgi balta. Tad siena tai vietā vienkārši izkusa un notecēja kā balta verdošas dzelzs jūra. Man va­jadzēja palēkt sānis, lai metāla straume neapplaucētu man kājas. Dārdoņa un žņerkstoņa apklusa. Pa caurumu sienā vēlās melnu, treknu dzelzs dūmu mutuļi. Man pat vairs nebija bail: bailes pārmāca ziņkāre, kas īsti bija izraisījis šo iespaidīgo izrādi. Kad dūmi mazpamazām izklīda pa eju un kļuva caurspīdīgāki, es sienas otrā pusē neskaidri saskatīju kādu radījumu. Tas bija trīsreiz lielāks par mani un viscaur no mirdzoša dārgmetāla.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Tumšo kalnu kāpurs: Tumšo kalnu kāpurs jeb dzelzskāpurs [Capurus inferioris], lai gan pēc izskata tam grūti noticēt, pieder pie parasto slieku dzimtas, tiesa, tas atrodas ļoti augstā attīstības pakāpē.

No vienas puses, Tumšo kalnu kāpuram bioloģiski ir daudz kopēja ar primitīvo matgalvi [Trichocephalus trichiurius], jo īpaši visā tajā, kas saistās ar gremošanas orgāniem, no otras — ar uzbūves ziņā daudz sarežģītāko rortārpu [Hermella compexiensis]. Pieauguši tumšo kalnu kāpuru īpatņi sasniedz aptuveni stepes šķeltnagu vienradža au­gumu, un tādējādi Tumšo kalnu kāpurs uzskatāms par trešo lielāko Camonijas tārpu: augumā lielākas ir tikai -» Lejcamonijas kaļķdēles un -> Midgardas tārpi. Tie graužas cauri Tumšo kalnu metāla slāņiem (jo sastopami vienīgi Tumšajos kalnos) un barojas, izkāsdami no apēstā metāla visas barības vielas. Šim nolūkam daba Tumšo kalnu tār­piem devusi apbrīnojamus gremošanas rīkus, par kuriem tos varētu apskaust kurš katrs plēsīgais zaurs. Pieaudzis Tumšo kalnu kāpurs turklāt spēj arī spļaut uguni gluži kā Brazīlijas lietusmežu salūtpūķis, taču ar salūtpūķiem šos tārpus nesaista radniecība, jo pēdējie pieder pie rēpuļādaiņu ģints, turpretim Tumšo kalnu kāpuru virsma ir gluda kā nopulēta. Tumšo kalnu kāpuru ķermenis viscaur ir no mirdzoša nerūsējoša cēlmetāla. To apakšžokļi formas ziņā atgādina mehānisku lāpstu un ir aprīkoti ar zāģzobiem, kurus klāj dimanta putekļu kārta. Roku vietā šiem kāpuriem ir maigles, kāju vietā — tērauda pakavi, bet ķermeņa apakšdaļa beidzas ar milzīgu metālvīli. Dzelzstārpu mehā­niskā forma ir vedinājusi izteikt minējumus, ka radījums varētu būt mākslīgas cilmes un, iespējams, nāk no citas planētas vai dimensijas. Tomēr ticamāk ir, ka daba, radīdama būtni no dzelzs, ir atradusi veidu, kā turēties pretim dzīvībai naidīgajai videi Tumšajos kalnos. Pēc visa spriežot, auguma un spēka attiecības ziņā Tumšo kalnu kāpurs ir stiprākais radījums mūsu kontinentā; ārējā izskata ziņā viens no iespaidīgākajiem Camonijā, un bīstamības ziņā to var salīdzināt tikai ar visēdāju zobenzobzauru, kuram atņemti mazuļi.

Te nu profesors Naktigalgals pārspīlē! Jā, es piekrītu, radījums, kas stāvēja manā priekšā, iebridis verdošas dzelzs peļķē un pats to nemaz nemanīja, izskatījās ārkārtīgi bīs­tams. Es tagad itin mierīgi varētu šīs asinskārīgās leģendas stiprināšanai stāstīt, kā es uz dzīvību un nāvi cīnījos ar šo monstru, taču manā dzīvē elpu aizraujošu piedzīvojumu

jau tāpat ir pārpārēm un es neizjūtu ne mazāko vēlēšanos pielikt roku Camonijas sabiedrības maldināšanā ar sadomā­tiem stāstiņiem par briesmīgo Tumšo kalnu kāpuru. Tādas "literatūras" jau sadriķēts diezgan, visādas grāmateles ar tādiem nosaukumiem kā "Mana cīņa ar Tumšo kalnu kā­puru, jeb Sātans no cēlmetāla", kurās dažnedažādi šķietami Tumšo kalnu kāpuru pazinēji stāsta par savām izdomā­tajām uzvarām. Patiesībā neviens no šiem rakstnieķeļiem Tumšajos kalnos nav ne kāju spēris un viss, ko viņi zina par šo miermīlīgo radījumu, ir iegūts, otro un trešo reizi pārgremojot citu sniegtās ziņas, lielāko tiesu kaut kādas stāstītas un pārstāstītas pasaciņas vai citas tikpat šaubīgas grāmateles.