Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Dažu minūšu laikā virs kalnāja kilometru augstā grēdā sablīvē­jas gigantiskas, melnum melnas lietus tūces, un sāk krist lāses, kas lieluma un smaguma ziņā ir salīdzināmas ar podiņu krāsnīm. Viena Tumšo kalnu lietus lāse var piepildīt vannu un nosist alni. Miljoniem zibeņu sekundē pārvērš nakti par dienu, šaudoties tādos virzienos un trajektorijās, kādas parastām elektriskām izlādēm normālos apstākļos nav pa spēkam. Gari, šmaugi zibeņi šņākdami triecas ielejās, radīdami svelotus baltu dzirksteļu ūdenskritumus; citi, plati kā ielas, šķeļ pušu kalnus. Kā trakas komētas krīt lodveida zibeņi; kur tie ķer, tur notiek jaudīgi sprādzieni un paliek kūpoši verdošas, izkausētas dzelzs krāteri. Zibeņiem mēdz būt dažnedažādas formas un aprises: vieni lokās pāri kalniem kā milzīgas čūskas, citi ir īsi un smaili kā šķēpi un trāpījuma vietā vēl brīdi paliek stāvus un vibrē. Visu laiku skan pērkona dārdieni, un, tos dzirdot, šķiet, ka Tumšajos kalnos ar lokomotīvēm ārdās prātu zaudējušu milžu banda.

Mēs no tā visa manījām pirmās milzīgās ūdens lāses, kas triecās pret dobajiem kalniem, tos dimdinot kā zvanus. Tad sākās pērkons, ko tūkstošreiz pastiprināja tuneļa sienu atbalsis. Man vēl nekad mūžā nebija gadījies dzirdēt tik briesmīgu troksni.

Pirmo reizi jutos priecīgs, ka atrodos dziļi Tumšajos kal­nos. Ja dabas stihija pavisam satrakosies, labāku patvērumu nekā daudzus kilometrus biezi dzelzs slāņi nevarēju vēlē­ties. Tomēr dzelzskāpurs, šķiet, bažījās. Tas griezās uz riņķi, smilkstēja un it kā kaut ko meklēja.

"Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē! Ā-ā! Ē-ē!"

Redzot, cik satraucies ir tik brašs un sparīgs, caurcau­rēm nesatricināms radījums, arī es sāku raizēties. Kāpēc tas tik trakoti baidās no negaisa, mēs taču atrodamies kalnu dzīlēs?

Negaiss Tumšajos kalnos [turp.]: Tumšie kalni ir poraini, neskai­tāmās izgrauztās ejas tos sacaurumojušas kā termītu pūzni [-> Tumšo kalnu kāpurs]. Daudzas no šīm ejām ved laukā no kalniem, un tādējādi kalnu sienās ir pulka atveru, pa kurām ērti var ieplūst Tumšo kalnu negaisa ūdens masas, kas mutuļodamas brāžas cauri kalniem un tos izskalo tīrus. No kalnu higiēnas viedokļa tas ir uzteicams fakts, taču, ja kalnu iekšienē atrodas dzīvas radības, tām draud nāves briesmas. Tumšo kalnu pirmiedzīvotājiem, piemēram, -» Tumšo kalnu kāpuram un -» kalnu trollim, daba devusi spēju pārdzīvot šo dabas katastrofu. Piemēram, Tumšo kalnu kāpuri spēj aizturēt elpu pat divas stundas ilgi.

Briesmas

Es jau nu gan nebiju Tumšo kalnu pirmiedzīvotājs, un man daba nebija devusi nekādas spējas palikt dzīvam pārvarīgos plūdos. Lielās, smagās ūdens lāses sākumā plūda pa ejām kā urdziņas, kas pamazām, šļākdamās lejup, pār­tapa strautos un vispēdīgi kļuva par mutuļojošām upēm. Dažās vietās visa eja jau bija pilna ar lietusūdeni gluži kā caurule. Es atrados nāves briesmās, tikai pats to vēl nezināju.

Dzelzskāpurs bija ejas sienā atradis izvirzījumu un cieši ieķēries tajā ar saviem tērauda nagiem. Tas saknieba varenos žokļus un spiedās pie sienas. Tā dzelzskāpuri ir iemanīju­šies pārlaist negaisu Tumšajos kalnos: tie ieķeras klintīs un, aizturējuši elpu, gaida, līdz plūdi pārskries.

Ūdens masas, kas dārdēdamas gāzās pa ejām, izspieda no tām gaisu un sakūla vētru, kas vēstīja katastrofu. Bei­dzot, sajutis, kā manu spalvu pluina vējš, arī es nopratu, ka gaidāms kaut kas ļoti nepatīkams. Troksnis bija tāds, it ka pa tuneli tuvotos metro vilciens. Tad gar stūri izbrāzās upe.

Man virsū brāzās liels, apaļš mutuļojošu putu korķis. Tas pāršļācās pāri dzelzskāpuram un vēlās uz manu pusi. Es metos skriešus, taču gandrīz tajā pašā brīdī ūdens sakļāvās man virs galvas.

Zem ūdens

Es protu aizturēt elpu, un man tas labi sanāk, tomēr divas stundas — tik daudz man nebūtu pa spēkam. Atbil­stoši sagatavojies, pēc meditācijas un dažiem elpošanas vin­grinājumiem, es varu aizturēt elpu uz divdesmit minūtēm.

Jūrā gadās visādi — pāri gāžas lieli ūdens blāķi, tu ar visu kuģi nonāc jūras dibenā, tevi var aprīt valis, tevi dzelmē var ievilkt milzu astoņkājis; īsi sakot, cienījams plaušu tilpums ietilpst jūrasfeča pamataprīkojumā. Taču šoreiz man nebija iespējas nodarboties ar meditāciju, kur nu, es pat nepaguvu kā pienākas ievilkt plaušās gaisu.

Vienā acumirklī biju nonācis ūdens mutuļa viducī, un tādam, kas ilgu laiku dzīvojis īpaši sausā vidē, tas ir sevišķi spēcīgs šoks. Ūdens strāva trieca mani pa eju labirintu kā lodi, ausis plēsa pušu traka dārdoņa, un es redzēju vienīgi baltu dzirksteļu spietu, kas radās no ūdens blāķa milzīgā spiediena uz maniem acu āboliem. Pēc tam es vairs nere­dzēju neko, jo instinktīvi un saprātīgi aizvēru acis. Tā nu es šāvos pa tumsu akls un viegls kā sausa lapa, nemitīgi griez­damies pats ap savu asi.