Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Plāni No rīta es pamodos vēlu, jau bija gandrīz dienvidus. Salasīju mazliet ogu, riekstu un kastaņu, noņammāju arī ne­lielu pieneņu pušķīti un pa virsu uzdzēru tīru avota ūdeni. Tad cēlos un gāju, apņēmies pēc iespējas ātrāk tikt laukā no meža un iesoļot kādā cienījamā tuvākā civilizācijā. Iztēlojos jauku ciemu mežmalā — tādā es kādu laiku varētu likt lietā savas naktsskolā iegūtās zināšanas. Strādātu par skolotāju, pasniegtu astronomiju un paleontoloģiju, naktigalgalismu, Camonijas arheoloģiju un feromagnētisko dziļjūru botā­niku. Biju gatavs ķerties pie jebkura aroda, neviens darbiņš man nebūtu par grūtu. Vajadzīgi mežģīņu pinēji? Lūdzu, esmu jūsu rīcībā! Varēju būt ij sūkļu zvejnieks, ij vijoļbūvētājs, vīndaris, klavieru skaņotājs vai zobārsts. Vajag — no­darbošos ar tulkošanu, grāmatas no visām pasaules valodām notulkošu camoniski vai otrādi, kā vēlaties. Kas zina, varbūt ciemā tieši tagad tiek meklēts teleskopa lēcu slīpētājs vai meistars, kas spēj ģeodēziski satricināt Zemes­lodes polus…

Un vispār, es varētu atvērt nelielu privātskolu un, sko­lojot jaunatni, nest tālāk Naktigalgala gudrības lāpu. Nakts akadēmijā biju baudījis izcilu izglītību, un manām profesio­nālajām spējām nebija robežu.

Lielais mežs

Par spīti aplam nelāgajai slavai, mežs bija trakoti skaists. Un visskaistākais bija tas, ka šis mežs bija caurcaurēm nor­māls. Tas nebija ar liānām aizaudzis, gandrīz necaurejams aizmūžu mežs kā tas, kurā biju dzīvojis spīgaiņu salā, un nebija arī nedabiska tropu paradīze ar dziedātājpuķēm un stikla zāli kā Gourmetica Insularis: tas bija kārtīgs, veselīgs mežs, tieši tāds, kādam jāaug mērenā klimata joslā, — stal­tas egles un resni ozoli, slaikas papeles un jo sevišķi daudz balti pelēku bērzu, kas bija izretojušies tik vienmērīgi, it kā tos būtu iestādījušas gādīgas rokas. Šur un tur auga kāds ogu krūms, ik pa brīdim ceļā gadījās noriņa ar pīpenēm un mušmirēm un dāsnu saulgozi, malu malās vizēja kristāl­dzidri strautiņi un lāmas.

Iet pa šo mežu bija tīrā bauda, ceļā negadījās ne ma­zākais šķērslis, pat ne kritis koka stumbrs. Hroniskās gal­vassāpes bija pagaisušas, mūžīgais kāss no dzelzs putekļu saelpošanās aizmirsts, pleci iztaisnojušies, un skausts vairs nesāpēja. Tā es mundri soļoju visu dienu, gandrīz neapstā­damies, tik ļoti man patika tā iet, nevis klīst pa tuneļiem.

Un tad jau mežā atkal iestājās krēsla. Drīz vajadzēs meklēt, kur pārlaist nakti: par naktsguļai piemērotu vietu trūkumu nebija jāsūdzas, drīzāk jau bija grūti izvēlēties, kurā no neskaitāmajiem gleznainajiem nostūriem apmesties. Man priekšā atkal bija laucīte, taču pēkšņi manas nāsis uztvēra vēl nemanītu aromātu.

Tagad jūs man gluži vietā iebildīsiet, ka izjūtas nevar saost, taču tieši tā es tobrīd jutos: es saodu, ka esmu mājās.

Mjā, tas bija savādi, taču uztraukumam nebija pamata. Un tad pēkšņi es izdzirdēju tik skaistu melodiju, kādu savā līdzšinējā dzīvē vēl nebiju dzirdējis. Kāds dungoja dzies­miņu, tik gaišu un tīru, ka man no aizkustinājuma acīs saskrēja asaras. Klusītiņām pielavījos pie laucītes malas, pa­slēpos aiz liela ozola un sāku skatīties apkārt, meklēdams, no kurienes skan šī dziesma. Laucītē, pīpeņu jūras vidū, pēdējo slīpo saulesstaru apmirdzēta kā svētā senā baznīcas gleznā — sēdēja meitene. Un ne jau šāda tāda meitene: tā bija lāču meitene, un lācenītes kažoks bija zils, gluži tāpat kā man.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Lielais mežs [turp.]: ir saglabājies nostāsts, kurā apgalvots, ka pirms daudziem gadiem, tad, kad Lielais mežs vēl bija apdzīvots, tajā mitinājušies lāči, kas pārstāvējuši īpatnēju sugu ar krāsainu kažoku [-> raibie lāči]. Cik noprotams, tie bijuši nometnieki un no dabas lādzīgi, ar īpašu talantu uz biškopību. Tad pēkšņi, kā stāsta šī teika, lāči no meža pazuduši, un neviens nezina, kāpēc tas noticis un kur tie palikuši.

Nav brīnums, ka es jutos kā mājās. Kas zina, varbūt šis ir manu sentēvu mežs. Kaut kas tajā senajā leģendā ir, sacīja mana iekšējā balss, un vēl pārliecinošāks pierādījums tam bija šīs zilo lāču meitenes eksistence.

Tā pirmā mirkļa lielajā sajūsmā man šķita, ka lācenītes kažoks bija tādā pašā krāsā kā mans, tomēr tā gluži nebija. Mana spalva ir tumši jūraszila, tādā mazdrusciņ ultrama

rīna tonī kā dziļa, bangaina jūra, turpretim viņas kažociņš bija daudz gaišāks — debesu, rudzupuķu vai neaizmirstuļu zilumā.