Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Visas labas lietas ir trīs, tas katram bērnam zināms, un tātad no liekās klimpas vajag tikt vaļā. Nebiju domājis, ka šī klimpa spēs gardumā pārspēt iepriekšējo, taču tieši tā bija. Šīs vidiņā bija aprikožu kanēlis, kura smalkā garša bija meistarīgi izcelta ar maltiem baltajiem pipariem. De­bešķīgi! Es tīksmē spiedzu un ņurdēju, man gribējās aiz sajūsmas vārtīties pa grīdu. Pirmo reizi mūžā ēdu kaut ko tik izsmalcinātu. Ak, kādus pārsteigumus aiz saviem samtaini maigajiem mētelīšiem slēpj trīs atlikušās klim­pas? Vai būs liela starpība, ja lāču meitene triju klimpu vietā atradīs tikai divas? Maz ticams. Nākamā klimpa bija pildīta ar rabarberu biezpienu un gardināta ar medu. Baudas virsotne! Izsenis taču zināms, ka lāči ir sevišķi kāri uz medu. Pašā klimpas viducī, droši pasargāts aiz klimpas mīklas un biezpiena pildījuma kārtas, bija akāciju medus piliens rieksta lielumā; gluži negaidīti nonākdams man uz mēles, tas izraisīja manī visīstāko garšas ekstāzi, un, nespēdams noturēties, es turpat uz vietas laidos dejā. Uzsāku, tā sakot, klimpu pielūgšanas danci, pa indiāņu modei lēkādams uz riņķi un ritmiski rūkdams, taču vis­pirms vēl notiesāju divas pēdējās klimpas (viena bija ar aliču marmelādi, bet otra ar brūklenēm un mīksto sieru). Tad ņēmos laizīt podiņu. Noliecos pār pavardu un čāpsti­nādams laku sēņu mērci kā no slāpēm mirstošs kamanu suns.

"Labdien!" atskanēja man aiz muguras.

Salēcies kā dzelts, es lēni pagriezos.

Man dzīvē ir bijuši divi tādi mirkļi, kad likās — manā priekšā ir absolūts skaistums. Pirmo reizi ko tādu piere­dzēju, no Maka muguras raudzīdamies uz ziemeļblāzmas apmirdzētajiem polārā loka leduskalniem. Otro — lai cik šis brīdis bija nepatīkams — tagad, ieraudzīdams zilo lāceniti,

kas stāvēja uz sliekšņa, turēja ķepā ar bumbieriem pilnu grozu un smējās.

"Es, ē, ā, bū, ē…" nespēju izteikt ne vārda.

Viņa lūkojās mani, un viņas skatienā nebija ne pārstei­guma, ne baiļu, nemaz nerunājot par sapīkumu vai dus­mām. Tieši otrādi — izjūtas, ko pauda viņas seja, man bija bezgala pazīstamas. Uz mani lūkojās līdz ausīm iemīlējusies zilā lācenīte.

Visa mokošā slapstīšanās, izrādās, bija pilnīgi lieka, mēs bijām radīti viens otram, mēs būsim kopā uz laiku laikiem, te, šajā meža norā, vai uz kuģa tālu jūrā, visviens, kurp liktenim labpatiks mus vest. Biju atradis savu vietu dzīvē, neremdināmie meklējumi bija beigušies, vēl tikai trīs soļi šķīra mani no nākotnes laimes. Atmetu visu savu biklumu, drošsirdīgi piegāju klāt un apkampu viņu.

Lācenīte bija ļoti tieva un lipīga kā darvā izmērcēta kuģa tauva. Pēkšņi viņa arī izskatījās pēc darvotas tauvas. Vai, pareizāk sakot, lāču meitene bija pazudusi, un viņas vietā tagad bija lipīga virve. Arī namiņš bija izgaisis. Meža nora vēl bija turpat, kur bijusi, taču tajā krustu šķērsu kārstījās smalkas, melnas streņģes, rūpīgs un lietpratīgs pinums, gluži kā zirnekļa tīkls. Un es biju iepinies šajā tīklā, uz dzī­vību un nāvi pielipis pie melna pavediena.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona" apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Meža tarantulla: parastā meža tarantulla jeb raganu zirneklis [Tarantula valkyriae] pieder pie četrplaušu dižzirnekļu ģints, taču atšķirībā no, piemēram, putnu zirnekļiem ir daudz lielāka; meža