Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

tarantullas izceļas ar īpašu veiklību, ķerot savus upurus tīklā, taču šie paņēmieni līdz šim faktiski nav pētīti, jo neviens zinātnieks, kas pie­tiekamā mērā piekļuvis meža tarantullai, vairs nav atgriezies. Meža tarantullas pieskaitāmas pie tām Camonijas būtnēm, kurām raksturīgi nekrietni pievilināšanas paņēmieni, sk. arī -> gaļēdāja austere, Gourmetica Insularis un indīgā -> prinčvarde. Tarantulla parasti ir melna, klāta ar sarkanrudām vai rudām spalvām, kas ļoti garo, pieplacināto kāju un taustekļu galā kļūst par rudu kūlu; citas dzīvas radības to lāgā neieredz nejauko manieru un liekulīgās dabas dēļ, vienīgais iz­ņēmums ir tarantullērce, parazīts, kas mitinās tarantullas kažokā. Tās kodiens var būt [atkarībā no upura lieluma un svara] nekaitīgs, kaitīgs veselībai vai nāvīgs. Piemēram, pieaudzis bollogs tarantullas kodienu tik tikko sajutīs, turpretim sešdesmit metru garam dziļūdens glieme­zim koduma vietā var izveidoties vairākas nedēļas nedzīstošs iekai­sums, kura izpausmes būs arī reiboņi un smakšanas lēkmes. Būtnēm, kuru auguma garums ir mazāks par 15 metriem, tarantullas kodiens ir nāvīgs, turklāt upuris pēc tam pilnīgi sadalās, pārvēršoties tīram proteīnam līdzīgā, ķepīgā, viegli sagremojamā biezenī, ko tarantulla uzlaiza ar savām zīžpurslām. Meža tarantullu augums var sasniegt as­toņus metrus, tām atkarībā no vecuma, ir četras līdz astoņas kājas (ar četrām kājām tās piedzimst, pēc tam ik pa simt gadiem tām izaug vēl viena kāja), divpadsmit acu, četras knābjiem līdzīgas mutes un ķer­meņa augšdaļā tām ir smails, piltuvei līdzīgs ragādas izaugums, kas attāli atgādina raganas cepuri. Uz šī izauguma tarantullas acīmredzot uzdur savus upurus, lai pēc tam tos nogādātu barības krātuvē. Meža tarantullas mēdz izdalīt lipīgu sekrētu, kas izraisa murgus, kuros upu­rim rādās viņa sapņu ainas, t. i., halucinācijās upurim tiek demonstrēts tas, pēc kā nelaimīgais visvairāk ilgojas. Ar šo šķidrumu tarantullas ieziež savus tīklus. Meža tarantullas neiekļaujas nevienā no evolūcijas ķēdēm, tādēļ pastāv pieņēmums, ka tās Camonijā nokritušas kopā ar kādu komētu vai ieradušās pa dimensiju caurumu. Tās perinās vienīgi Lielajā mežā, tādēļ, izmantojot iespēju, vēlreiz uzstājīgi piekodināsim iet tam apkārt ar vislielāko līkumu.

Liels paldies, profesor Naktigalgal! Es naktsskolā biju mācījies par Lielo mežu un zināju visu — ka tas ir septiņ­padsmit tūkstošu kvadrātkilometru liela teritorija ar drau­dzīgu augu valsti, kuras spektrs sniedzas no mūžzaļām birzīm līdz sūnām un debešķīgām trifelēm. Varēju noskaitīt visu meža augu latīniskos nosaukumus un ar mizas analī­zes palīdzību noteikt jebkura koka vecumu, turpretim to, ka šajā mežā dzīvo visēdāja zirnekliene, es uzzinu tikai tad, kad attopos viņas tīklā!

Cits to droši vien būtu nojautis agrāk, es droši vien biju pēdējais, kas pamanīja, taču mīlestība, kā zināms, ir akla: nekādas daiļas, zilas lāču meitenes nebija! Un vispār nebija nekādas meitenes, ne zilas, ne lāču — nebija nekā! Manās smadzenēs bija dzimusi halucinācija, ilūzija, ko izraisīja hipnotiskie tvaiki, ko izdalīja šķidrums, kurā es biju ielipis. Man šķita, ka šīs meža noras apkaimē uzturos jau vairākas dienas, taču viss bija ildzis labi ja pāris minūšu, iespējams, tikai dažas sekundes. Šķiet, es pa galvu, pa kaklu biju ielē­cis zirneklienes tīkla lipīgajā slazdā, un nu karājos tajā kā dumja istabas muša.

Pirmajā brīdī mēģināju atsvabināt rokas. Lipīgā ķēpa bija staipīga, varēju pastumdīt rokas centimetru šurpu un centimetru turpu, taču, lai kā pūlējos, no tīkla tās nevarēju atraut. Mobilizēju savu optimismu. Varbūt meža tarantullas šajā apkaimē vairs nemaz nav. Varbūt tā bija tikai noaudusi tīklu un tad pārvākusies uz citu meža nostūri. Tas taču bija iespējams, ko? Kas teicis, ka zirnekliene noteikti atgriezīsies pie sava tīkla?

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Meža tarantulla [turp.]: noaudusi tīklu, meža tarantulla dodas prom, lai austu tīklus citās vietās. Laiku pa laikam tā apstaigā savus smalkos pinumus, pārbaudīdama, vai tajos nav ieķēries laupījums.

Reizēm tā pie tīkla ierodas pēc vairākām dienām vai pat nedēļām, taču tā noteikti atgriezīsies, par to varam likt ķīlā galvu, rokas un kājas — ne tikai savas, bet arī visas radu saimes.

Tātad es biju bezcerīgi ielipis, un meža tarantulla noteikti ieradīsies, lai izkausētu mani ar savām gremošanas sulām.

Burvīgi. Kāda jēga no tā, ka man galvā ir šis leksikons, ja svarīgas ziņas es vienmēr iegūstu tad, kad jau bija par vēlu? Kāpēc, lūdzu, Naktigalgals mums skolā nebija ne ar vārdiņu pieminējis ne tarantullu, ne hipnotisko šķidrumu?

Naktsskolā piedāvātā izglītība man mazpamazām sāka šķist arvien šaubīgāka.

Tīklu tīkls