Читаем Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves полностью

Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Brumm! (viens) Brumm! (divi) Brumm! (trīs) Brumm! (četri) Brumm! (pieci) Brumm! (seši) Brumm! (septiņi) Brumm! (astoņi). Astoņi brummi. Astoņas kājas. Tātad tā ir pieaugusi tarantulla.

Pāri meža norai daudzu kilometru augstumā slīdēja mazītiņš lietus mākonītis, jādomā — nosebojies Tumšo kalnu negaisa pēctecis. Es skatījos neatņemdamies. Varbūt es varētu to nohipnotizēt un likt, lai tas dāvā man dažas lāsītes. Skatījos tā, ka man jau acis spiedās laukā no pieres, atkal un atkal tam pavēlēju tūdaļ pat sākt līt. Vienu mirkli jau šķita, ka mākonītis apstājas, tieši man virs galvas — iespējams, piepeši bija iestājies bezvējš. Taču tad tas atkal salti aizslīdēja tālāk un nozuda aiz meža lapotnes, atstādams man tikai žilbinoši zilas debesis. Tur aizpeldēja pēdējā cerība, ka tuvāko mēnešu vai pat gadu laikā varētu uznākt lietus.

BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!) BRUMM! (Ūdeni!)

"Ūdeni! Ūdeni! Ūdeni!" tā bija mana vienīgā doma, it kā es tuksnesī mirtu no slāpēm.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Ūdens, Camonijas: ūdens Camonijā ir sastopams daudzos un dažādos veidos, visbiežāk šķidrā, taču nereti arī cietā (ledus) vai gāzveida (migla) agregātstāvoklī. Lielāks retums ir sabiezināts ūdens — perifēra akvakurpju izpausme (-» cietā zupa). Camonijas lielākā ūdenstilpe ir Camonijas okeāns, kas ieskauj kontinentu, taču pirms izmantošanas dzeršanai tā ūdens ir pamatīgi jāatsāļo, un tas ir visai dārgs process.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Tādēļ dzeramo ūdeni Camonijā lielākoties iegūst no upēm, ezeriem un pazemes ūdens dzīslām. Saldūdens sastopams tikai -» Saldā tuksneša pazemes alās, savukārt sarkans un zaļš ūdens atrodams pazemes stalaktītu pilnūdens caurumos un rodas, kad tupelītes riestodamas maina krāsu.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Magnētiskais avota ūdens, kas spēj tecēt kalnup, reizēm atrodams avotos, kas tek dzelzs piesātinātajās Tumšo kalnu nogāzēs. Kad Kastānijas Šautinieku baznīcas klusētājmūki no šo avotu ūdens sāka darīt alu, kas pats tecēja augšup, bija gaidāms patiess apvērsums alus darīšanā un liels atvieglojums alus patērētājiem [kausu tikai vajadzētu pacelt pie lūpām, ar piešķiebšanu vairs nevajadzētu noņemties], taču lielās cerības diemžēl cieta fiasko, jo alus patvaļīgi pameta kausu un skraidīja apkārt.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Bezjēdzīgās ziņas, ar kurām uzmācās leksikons, manu stāvokli padarīja tikai vēl bezcerīgāku. Biju gatavs atdot visu, lai to atinstalētu.

Birolīnas bērzūdens, kas reizēm liela sausuma periodos izdalās no Birolīnas zemdegu bērziem, zināmās aprindās tiek uzskatīts par svētu, apgalvojot, ka tas brīnumaini dziedina neārstējamas slimības. Spiedīgos apstākļos ūdenim pielīdzināmu šķidrumu iespējams iegūt arī no lietus mākoņiem un rīta rasas uz augu lapām, no izspiestiem kaktusiem, kamedāra kupriem [-> kamedārs] un, kā viegli saprast, no asarām un siekalām, kuru sastāvā vairāk nekā 90 procentu veido ūdens.

Asaras! Siekalas! Es taču pats lielā mērā sastāvu no ūdens! Vajag tikai nospļauties! Neticami, cik aprobežoti mēs spējam būt tieši tad, kad atrodamies vislielākajās sprukās.

Tā nu es savācu uz mēles spļaudekli.

Pareizāk sakot; es mēģināju savākt spļaudekli, taču man nekas neizdevās, jo mute bija pilnīgi izkaltusi. Mana rīkle aiz bailēm bija pārvērtusies tuksnesī, mēle šķita raupja kā smilšpapīrs, aukslējas atgādināja pergamentu. Acīmredzot es tik briesmīgi baidījos no tarantullas, ka pat siekalas bija

ielīdušas labi dziļi porās, un es nespēju izvilināt lauka pat ne vismazāko pilieniņu.

BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM!

Tātad asaras! Vajadzēja tikai paraudāt! Es taču biju ne tikai iemācījies raudāt pēc komandas, bet pat pārvērtis šo māku augstajā mākslā, es biju čempions, nē, kur nu: šajā jomā biju lielmeistars!

Taču kādu laiku nebiju vingrinājies, un arī apstākļi, kuros patlaban atrados, traucēja koncentrēties. Jo raugi, spriežot pēc tā, cik briesmīgi dārdēja zirneklienes soļi, viņa jau atradās gandrīz meža noras malā.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Es, kā nu varēdams, spiedu uz saviem asaru dziedzeriem. Iztēlojos neiedomājami skumjas ainas, visdziļākās traģikas piesātinātus notikumus. Savu labāko draugu bēres, ak, nē, tur glabāja mani pašu… Taču man vienkārši nekas neiznāca. Vai varbūt visa vaina bija tajā, ka biju kļuvis vecāks? Kucēna gados jau kauc par katru sīkumu, turpretim vēlāk asaras plūst jau mazliet taupīgāk. Vai es vispār vēl spēju raudāt?

BRUMM!