Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Trešajā stundā viss vairs nebija tik vienkārši. Sāku svīst un svīdu vairāk nekā jebkad iepriekš, tā nebija pat vistra­kākajā tveicē. Viss mans kažoks bija slapjš. Sāļie sviedri īsti nenotecēja, bet palika spalvā, un es arī nevarēju apstāties un kārtīgi noskurināties. Tādēļ kļuvu manāmi smagāks, likās — man uz kumbra uzkrauti slapji dvieļi. Brīžiem sviedri satecēja acīs un es vispār neko neredzēju; vajadzēja uzmanīties, lai neieskrietu kādā kokā. Tomēr es joprojām domāju, ka šajā skrējienā neapšaubāmi uzvarēšu; tiesa, zir­nekliene bija mazliet saīsinājusi attālumu starp mums. Viņas soļi atkal dunēja skaļāk.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Ceturtā

stunda

Ceturtajā stundā skriet atkal bija daudz vieglāk, iespē­jams, tāpēc, ka vairs nejutu savu ķermeni. Biju pacēlies lidus, man vairs nebija svara, tikai dvēsele, kas slīdēja pār sūnām kā jahta uz gaisa spilvena. Vai nu mans ķermenis bija pārva­rējis sāpes un nogurumu, vai arī — un tas likās ticamāk — kaut kur piesēdis un turpat arī palicis, jo es to vairs vispār nejutu. Skrēja vairs tikai mans prāts, toties tas bija ātrs kā vējš. Zirnekliene bija gandrīz ārpus dzirdamības robežām.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Piektā

stunda

Piektajā stundā es vairs nezināju, kas esmu, kur atrodos un ko īsti daru. Brīžiem daudz netrūka, lai es aiz tīrā apju­kuma būtu apstājies, taču, par laimi, tad atkal iesaistījās prāts, un ļaunākais palika aiz muguras.

Mans gars atradās visai savādā stāvoklī. Jo brīdi, jo stiprāk mani pārņēma lielummānija, jo lāgiem es patiešām ticēju, ka šis mežs pastāv tikai tāpēc, lai es varētu skriet tam cauri. Mans svaru zaudējušais ķermenis cēlās arvien aug­stāk, nupat jau redzēju pāri visam mežam un biju nešaubīgi pārliecināts, ka pārzinu visu, kas tajā notiek, — es izrīkoju ik saknīti, ik zariņa, lapiņas un zāles stiebriņa augšanu un lik­teni. Tad pacēlos vēl augstāk un pārredzēju visu Camoniju, ar savu milzu lupu spēju saskatīt ikkatru dzīvu būtni, kas šajā kontinentā tecēja savās gaitās; tās visas es pratu nosaukt vārdā un viedi šķīru to likteņus. Vispēdīgi pacēlos izplatī­jumā un lūkojos pāri visai planētai, izgudrēm pielūkodams, lai tā labi grieztos ap savu asi un pienācīgi pievilktu debess un zemes ķermeņus; īpaši nepiepūlēdamies, veikli aizvadīju pāri okeāniem dažas viesuļvētras.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Maratona drudzis: reta, vienīgi skrienot pa Camonijas me­žiem novērojama parādība. Kad maratonists intensīvi skrējis apmēram piecas stundas, tā ķermeņa temperatūra Camonijas jauktu koku meža augstvērtīgā un koncentrētā skābekļa ietekmē sasniedz 45 grādus pēc Celsija. Dzīvai būtnei stāvus vai guļus stāvoklī tāda temperatūra būtu nāvīga, turpretim skrējēja orga­nismā vienīgi atbrīvojas tā sauktie nerimtīgie baciri, proti, baciļiem līdzīgi asinsķermenīši, kas, nonākot smadzenēs, izraisa īslaicīgas halucinācijas. Tomēr maratonistam tas nāk tikai par labu, palīdzot aizmirst neizbēgamo nogurumu un mudinot uz jauniem spor­tiskiem sasniegumiem. Halucinācijas vienmēr ir patīkamas un saistītas ar ātruma parādībām, piemēram, bieži skrējējam šķiet, ka viņš ir gazele, leopards vai svīre, jebkurā gadījumā — kaut kas ļoti straujš.

Manā gadījumā tā nebija ne gazele, ne svīre, ne leopards; man šķita, ka esmu lidojošs meža dievs, bet kāda tam no­zīme, galvenais, ka tas man palīdzēja skriet ātrāk. Par zir­nekļiem es jau biju pavisam aizmirsis. Vai viņa vispār vēl ir saklausāma?

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Sestā stunda

Sestajā stundā viss atgriezās, ij mans prāts, ij ķermenis, spēcīgāks un smagāks nekā jebkad mūžā. Man bija tāda sajūta, ka stiepju cementa maisus, kājas bija svina pielijušas, spalva sasmagusi no sviedru lāsēm, es kluburoju uz priekšu gluži kā nemaņā un biju zaudējis jebkādu piesardzību. Maratona drudzis kaut kā bija pagaisis, lielummāniju iz­klīdinājis reālistisks skatījums uz notiekošo, un tas pauda, ka mani spēki ir galā un zirnekliene ir turpat man aiz muguras.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Septītā

stunda

Septītajā stundā sāka krēslot. Mežā sāka pūst spirdzi­nošs vējiņš, kas žāvēja manus sviedrus un dāvāja jaunus spēkus.