Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Izdzirdot pēdējo brummu, man vairs nepalika ne ma­zāko šaubu, ka meža tarantulla ir klāt. Viņa vēl nebija īsti redzama, taču krūmos jau bolījās astoņas acis: skaidra lieta, viņa pētīja, kas tad ieķēries viņas tīklā. Pēc tam viņa sāka spraukties cauri koku lapotnei. Strutaini dzeltenas slienas tecēja no cauruma, kas, jādomā, bija viena no viņas mutēm; tas noteikti bija nāvējošais sekrēts, kas pārvērtīs mani biezenī.

Tagad es pirmo reizi izdzirdēju meža tarantullas balsi — tas bija šaušalains troksnis, it kā mutes reizē būtu pavēruši visi bīstamākie dzīvnieku valsts pārstāvji: tur bija tīģera draudīgai9*rūciens, kobras indīgais šņāciens, klijas ņirdzī­gais ķērciens, sikspārņa kārīgā čāpstināšana, hiēnas aiz­smakušie smiekli. Man pār muguru skrēja šermuli un acīs aiz pārbīļa saskrēja asaras.

Es apraudājos — ne tīšuprāt, ne kaut kādu sadomātu bēdu dēļ: aiz pavisam īstām, šausmīgām nāves bailēm! Man pār vaigiem sāka plūst divas straumītes, un man vēl tieši pietika dūšas, lai šo ūdeni tecinātu uz pielipušajām rokām. Taču laikam acis aiz bailēm rādīja greizi, vai varbūt, krampjaini raudādams, briesmīgi raustījos, — lai vai kā, ūdens tecēja pilnīgi garām, vismaz desmit centimetru no manām ķepām.

Dzīvē mēdz būt tādi brīži, kad tu esi pilnīgi pārliecināts, ka visa pasaule ir sapulcējusies kādā nejauki tumšā kambarī un nolēmusi pret kādu sazvērēties. Šis bija viens no tādiem brīžiem. Taču mēdz būt arī tādi brīži, kad tu atgūsti cerību, ka viss būs labi. Tās divas līdz trīs sekundes, kurās manas asaras, aiztecējušas garām mērķim, atsitās pret ķeizarkroņa ziedu, atlēca un apņēmīgi traucās augšup, ietriecās smuidrā bērza zarā, kas bija ieķīlējis papardes lapu, tā, pasprukusi vaļā, izslējās taisna un no apakšas ķēra kastaņas lapas, kas pēc nule pārskrējušā Tumšo kalnu negaisa bija gluži

salijušas un pavisam slapjas, un tad pār mani nolija kaut kas līdzīgs vēsai rīta dušai — šis nenoliedzami bija viens no tiem saulainajiem brīžiem. Proti, tai mirklī man izdevās at­raut rokas no zirneklienes tīkla pavediena un tika dots starts maratona skrējienam "Iz Lielā meža".

Maratona skrējiens "Iz Lielā meža"

Pirmā

stunda

Vispār es vēl nekad dzīvē nebiju skrējis. Uz pundurpirātu kuģa nepietika vietas, uz spīgaiņu salas bija pārāk daudz kritušu-tkoku stumbru, uz plosta vienkārši nevarēja paskriet, uz Kārzobu salas es labākajā gadījumā reizumis izgāju pastaigāties (beigās — četrrāpus), kamēr dzīvoju pie Maka, mēs pastāvīgi atradāmies gaisā, un naktsskolā nebija sporta stundu.

Tātad šī bija pirmā reize manā mūžā, kad man vaja­dzēja skriet un — vieglie celi nav domāti mums! — skriet uz dzīvību un nāvi. Sagatavojos ilgam skrējienam: uzvarēs tas, kuram veiklākas kājas vai lielākas izturības rezerves. Zināms, izredzes nebija īsti godīgi sadalītas. Man bija divas īsas, gandrīz netrenētas kājeles, es biju lācis, nevis antilope. Turpretim zirneklienes kājas bija ļoti garas un vēl piedevām astoņas gabalas.

Tātad es metos skriešus, pietiekami ātri, lai izvirzītos vadībā, taču arī ne pārāk braši, lai turpat uz līdzenas vietas nepaliktu bez elpas. Mana lielākā priekšrocība bija augums, jo es varēju šauties starp kokiem un pasprukt zem zariem, bet zirneklienei vajadzēja lauzties cauri biežņai, visu, kas viņai gadījās ceļā, saminot vai paraujot malā: veselas koku lapotnes, zaru žuburus, pārāk cieši saaugušus stumbrus. Tarantulla bija neiedomājami stipra; atspiezdamās pret staltu egli, viņa varēja to pagrūst sānis kā niedres stiebriņu.

Tomēr viņa nevarēja laisties rikšiem, viņai pa mežu vaja­dzēja pārvietoties spraukšus, turpretim man ceļš bija brīvs. Klajā laukā viss būtu izskatījies citādi, tur viņas garās kājas ātri vien izšķirtu, kurš šajā skrējienā uzvarēs.

Skriešanas knifs ir elpošana. Ieelpa, divi soļi, izelpa, divi soļi. Rokas saliektas, dūres pie krūtīm, sākt ar aizmugurējās kājas pēdas spilventiņu, pārnest svaru uz priekšu. Pirmo stundu viss gāja vienkārši brīnišķīgi. Es lidot lidoju pa meža stadionu; jaunības spēks gurnos un bailes skaustā bija lie-

lisks dzinējspēks. Kā rādās, skriešanā man bija dabas dots talants. Ar katru minūti es arvien vairāk izvirzījos vadībā, ar katru metru zirnekliene palika iepakaļ.

Agri vai vēlu viņa bezcerīgi atpaliks un padosies, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu. Jau pēc pusstundu ilga skrē­jiena viņas soļi man ausīs dunēja daudz klusāk:

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

stunda

Otrā stunda ritēja vēl labāk. Likās, svaigā gaisā manam ķermenim rodas jauna enerģija, ko tas pa dzīslām sūknē tieši man kājās. Mani pārņēma īsts skriešanas skurbums, soļi kļuva arvien slaidāki un pārliecinošāki. Jo ilgāk es skrēju, jo lielākas acīmredzot kļuva manas enerģijas rezerves: enerģija tiek iegūta, to tērējot, no miera stāvokļa nav nekāda labuma. Atpūšoties tu pagursti, un pēc tam vairs neizdodas ieskrie­ties. Es pat palielināju ātrumu. Zirnekliene arvien vairāk atpalika.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

stunda