Читаем Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves полностью

Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Vakars nāca ar tumsu. Mana redze ir laba pat ļoti nelāgā apgaismojumā, tas bija pierādījies jau Tumšajos kalnos. Ja tev daba ir dāvājusi jūrasbraucēja orientēšanās spēju un vērīgu ožas orgānu, tad tu arī gandrīz pilnīgā tumsā spēj pārvietoties tikpat veikli kā sikspārnis. Es saodu kokus un tādēļ neuzskrēju tiem virsū, iekšējais kompass allaž virzīja mani uz pareizo debespusi — tie ir noderīgi, tikai zilajiem lāčiem raksturīgi instinkti. Turklāt meža tarantullas soļi bija dzirdami arvien labāk, un es varēju novērtēt atstatumu, klausīdamies, kā tā brīkšķēdama laužas pa mežu kā lokomotīve uz koka kājām, jo vairāk tāpēc, ka tā neparko nespēja iztikt bez niknas šņākšanas un kārīgas šļurkstināšanas. Sakopojis visus spēkus, metos finiša taisnē. Vai nu es atraušos no zirneklienes vienreiz un uz visiem laikiem, vai arī tā mani apris. Liku visu uz pēdējās kārts.

Te nu reiz man noderēja naktsskolā iegūtā vispārējā izglītība, proti, bioloģijas zināšanas. Es metu cilpas kā trusis, slīdēju pa alām kā lapsa un traucos uz priekšu kā bēgoša zebra. Ziguzagu kā ķirzaka slīdēju pa sūnām vai pavisam nozudu biezās lapās, slīdēdams tām cauri kā zalktis.

Taču zirneklienei bija astoņas acis, un tumsā viņa orientējās vismaz tikpat labi kā es. Un viņai bija vēl viena liela priekšrocība, kas dzina viņu uz priekšu un neļāva apstāties: tas bija izmisums. Lielajā mežā viņai jau gaužām sen nebija gadījies neviens laupījums, zirnekliene pēdējo reizi bija ēdusi pirms veselas mūžības. Zināms, zirnekļiem apēstā pietiek ārkārtīgi ilgam laikam, tomēr agri vai vēlu ir iztērēta arī visupēdīgā kalorija. Ja meža tarantulla tagad nedabūs mani, viņai vairs nepietiks spēka ievilināt un nobeigt citu upuri, kur nu vēl pēc šī maratona skrējiena, kurā viņa jau ir iztērējusi ļoti daudz enerģijas. Nedabūjusi savos nagos mani, viņa spēs vienīgi aizvilkties atpakaļ meža biezoknī un tur nobeigties bada nāvē.

Skaidri varēja dzirdēt, ka tā pieliek soli.

BRUMM! BRUMM!

Astotā

stunda

Man vairs nebija spēka mainīt bēgšanas paņēmienus, galu galā es nebiju ne zebiekste, ne gazele, bet lācis, un lāči pēc dabas ir visai smagnēji radījumi, un vispār tiem vairāk patīk omulīgi saritināties un gulēt. Pekas vilka mani pie zemes kā kuģa enkuri, katrs muskulītis smeldza pa savai modei, bet visnelāgākā bija kāda balss man iekšā, kas uzstājīgi mudināja, lai taču es vienreiz liekos mierā un atlaižos nosnausties. Meža tarantulla jau sen bija nomanījusi, ka mani sāk uzveikt vājums, un mobilizējusi savus pēdējos spēkus; atstatums starp mums arvien vairāk saruka. Cirzdama ar nagainajām kājām kā ar izkaptīm, viņa gāza gar zeitii veselas koku rindas, ar žokļu knaiblēm rāva no zemes krūmus un izrēca tumsai drausmīgus lāstus meža tarantullu valodā. Viņa jau bija pavisam tuvu, turpretim es nolādēju savu ģeķīgo iedomu likt visu uz spēles, jo nupat mani spēki tiešām bija galā.

BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM! BRUMM!

Tomēr es spītīgi vilkos uz priekšu, lai gan aiz pārguruma biju zaudējis pat savus dabiskos instinktus un ieskrēju koku stumbros, klupu pār saknēm un ieķēpājos krūmu biezokņos; tā es, varētu sacīt, netiku ne no vietas, turpretim zirnekliene ar katru soli nāca arvien tuvāk.

BRUMM!

Meža tarantulla atradās tieši man aiz muguras, tikai viena zirnekļa soļa attālumā no kārotā laupījuma. Viss lielais skrējiens izrādījās veltīgs, man vairs nebija spēka. Laikam jau tagad vajadzētu apstāties un stāties zirneklienei pretim. Ja paveiksies, varbūt ar tuvcīņu kaut ko varēs panākt: ja nu viņa ir tikpat pārgurusi kā es. Te man nāsīs iecirtās savāda, tomēr zināmā mērā pazīstama smarža.

"Ērmoti," es neviļus nodomāju, "kāpēc te ož pēc genfa?"

Pats nesapratu, no kurienes es zinu tādu jocīgu vārdu. Tad pēkšņi atcerējos un ar galvu pa priekšu ielēcu dimensiju caurumā.

8 .mana dzīve dimensiju caurumā

Ielidojot dimensiju caurumā, tu krīti uz visām pusēm vienlaikus, uz leju, uz augšu, pa labi un pa kreisi, uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Turklāt tu krīti cauri laikam un vēl piedevām atmuguriski, divreiz ātrāk par gaismas ātrumu, un kritiena trajektoriju var aprakstīt kā tā saukto Naktigalgala oktāvcilpu. Kā jau] vienmēr, pirmais šim fenomenam bija pievērsies profesors Naktigalgals. Lai saprastu, kas īsti ir Naktigalgala oktāvcilpa, jāiztēlojas dubultcilpa astoņkārša astotnieka formā, kas astotdaļēji atrodas telpā, astotdaļēji laikā un par sešām astotdaļām citās dimensijās, tādējādi krītot tu katrā laika momentā vienlaicīgi atrodies jebkurā Visuma punktā.

Sākumā tas ir ļoti mulsinoši. Lūdzu, nemaz nemēģiniet iztēloties, kāda varētu būt šī telpa! Ir aplēsts, ka ari eidētam, lai iztēlotos tikai vienu šīs dimensiju cauruma telpas kvadrātmetru, būtu vajadzīga visa dzīve. Pat eidētam ar četrām smadzenēm.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Перейти на страницу: