Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

iepēros arvien dziļāk drūzmā. Kverts majestātiskā gaitā aizsoļoja, tad, atrāvies no pūļa, lēni un cienīgi piegāja pie troņa, bet mūzika kļuva arvien patētiskāka, proti, vēl šausmīgāka nekā pirmīt. Visā šajā jandāliņā viņš nekādā gadījumā ne­varēja mani saklausīt, tādēļ es izspraucos priekšā un metos pie viņa.

Nav ne jausmas, kā tas bija iespējams, taču bija pilnīgi skaidrs, ka es Kverta dimensijā biju nokļuvis viņa kronēša­nas dienā. Vajadzēja pieskriet viņam klāt, iekams viņš iekrīt dimensiju caurumā.

Vēsturisks

brīdis

Pūlī, kuram es skrēju cauri, sākās sašutuma pilna ņurdoņa, taču arī to Kverts mūzikas dēļ nedzirdēja, nelokāmi virzīdamies pretim tronim: acīmredzot viņš bija briesmīgi uztraucies. Atrados tieši viņam aiz muguras, jau gandrīz varēju viņu aizsniegt, taču pēkšņi man kāja aizķērās aiz kaut kādas paklāja krokas, es paklupu, sagrīļojos un no aiz­mugures uztriecos Kvertam virsū. No mana grūdiena viņš aizripoja līdz grīdceliņa malai un, pārvēlies tai pāri, iekrita izplatījumā un izgaisa. Visi sastinga, mūzika apklusa. Pie­gāju pie tepiķa malas un apstulbis skatījos Visumā.

Saodu vieglu genfa dvesmu.

Paklupis bija nevis Kverts, kā viņš pats domāja, bet gan es. Tieši es biju vainīgs pie tā, ka viņš nokļuva mūsu dimen­sijā. Tīri matemātiski tas droši vien bija neiespējamākais notikums pasauļu telpā — diezin vai kāds man noticēs. Sa­trakotais pūlis metās man klāt. Ne mirklīti nevilcinādamies, ielēcu izplatījumā.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Laika tāpatības tuneļi dimensijās: Mums pazīstamajam laikam ir šādas iedaļas: AGRĀK un VĒLĀK, TAGAD un TŪLĪT, DRĪZ un PIRMĪT, VAKAR un ŠODIEN, RlT, GANDRĪZ, PĒDĪGI, VIENREIZ, BEIGĀS, VISBEIDZOT, TURPMĀK, LĪDZ ŠIM un TIKĀM. Lai arī katrs no šiem mir­kļiem reiz ir atradies ŠOBRĪD stāvoklī, TAGAD agri vai vēlu kļūs par TOREIZ un pēc vēl ilgāka laika par pagalam izplūdušu KAUT KAD AGRĀK vai, izsakoties vecmodīgāk, PIRMIŅ. Kā tas ir iespējams? Grūti pateikt. Nav šaobu vienīgi par to, ka šīs dimensijas saista tuneļi un iekļūšana un izkļūšana tajos iespējama pa dimensiju caurumiem. Pa šiem tuneļiem laiks skraida starp dimensijām, iespējams, tā ir atbilde uz lielo jautājumu, kur palicis laiks.

Cerams, tas palīdz cik necik saprast, kā es nākotnē varēju iejaukties notikumā, kas bija risinājies ne tikai pa­gātnē vien, bet vēl arī pilnīgi citā dimensijā. Mani pašu šī problēma pagaidām pārāk nenodarbināja. Daudz in­teresantāks šķita jautājums, kur es šoreiz nokļūšu. Pēc neiedomājamās apstākļu sakritības — nonākšanas Kverta dimensijā — izredzes izripot laukā dzimtajā dimensijā bija kļuvušas vēl niecīgākas, kur nu, tas vienkārši nebija iespējams.

No

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Dimensiju caurumi [turp.]: ja kāds no vienas dimensijas nonācis citā, grūti pieļaut, ka viņš tādā pašā ceļā atkal varēs nokļūt pazīsta­majā dimensiju sistēmā. Iespēja atgriezties starta dimensijā ir viens pret naktiljonu.

Naktiljons?

Naktiljons: matemātiska mērvienība, ko aprēķinājis prof. Dr. Ab­duls Naktigalgals. Naktiljons ir tāda vienība, ka parastas smadzenes to vispār nespēj iztēloties; to jaudā tikai tāds, kam ir vismaz sešas papildsmadzenes. Izsakoties vienkāršiem vārdiem, viens naktiljons ir neiedomājami daudz.

Es kritu Visuma dziļumos, un man jāteic pavisam go­dīgi, ka tas nemaz nebija tik satraucoši kā pirmajā reizē. Tas, kurš ir redzējis spirālveida miglāju, jau zina, kā tādi izskatās, un atkārtojumi vairs netricina sirsniņu. Tā nu es kā vecs Visuma caurlidošanas profesionālis iekārtojos uz

ilgu seklo katatoniju, taču mans kritiens tika priekšlaikus pārtraukts un mani izripināja laukā citā dimensijā.

Zinu, ka tagad riskēju zaudēt arī pēdējos labvēlīgos lasītājus, taču esmu apņēmies stāstīt patiesību un tikai pa­tiesību, tādēļ teikšu, kā bija: es izkūleņoju tieši no tā paša di­mensiju cauruma, kurā biju iekritis. No visām pasauļu telpā pastāvošajām iespējām šī bija ne tikai visneticamākā, bet arī visnepatīkamākā, jo pie šī cauruma mani gaidīja meža tarantulla. Un vizināšanās pa izplatījumu nebija vairojusi manas izredzes nenonākt viņas kampienā, kur nu: tās bija

krasi samazinājušās. Manu gluži dabisko nogurumu tagad papildināja ari vispārēja organisma pārslodze no kritiena dimensiju caurumā.

Lai nu kā, bija skaidrs, ka mana eksistence starp dimen­sijām bija beigusies. Grūti pateikt, vai tā bija garākā vai īsākā no manām līdzšinējām dzīvēm. Iespējams, abējādi.

Taču meža tarantullas tuvumā nebija.

Un tur nebija arī melnum melna nakts kā kritiena brīdī, bet gan gaiša diena.

Tā pati vieta; cits laiks