Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

jampampa uzaicinājumu. Papildu pamudinājums bija tas, cik svabadi un draudzīgi jampampi pret mani izturējās. Te vismaz neviens nemāksies virsū ar pūžņainu sekrētu un nemēģinās mani aprīt; jau tas vien manā sabiedriskajā dzīvē bija zināms uzlabojums.

Uzņemšana jampampu ciltī bija patīkami nebirokrātiska un bezceremoniāla. Jampampi ietīstīja mani tumšzilā audekla strēmelē (no acu teleskopiem es laipni atteicos), kāds skaļi izsaucās: "Anagrom Ataf”, visi pārējie jampampi korī atkliedza pretī: "Anagrom Ataf." — un tad karavāna devās tālāk, bet es čāpoju vien līdzi.

Pēc kāda laika viens no jampampiem pienāca pie manis un apvaicājās, vai es gadījumā neesmu izsalcis un nevēlos paņemt kādu nieku pampampa.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Pampamps: no bioloģijas viedokļa ne pārāk atbilstošs Dziļcamonijas zilo sēņu kaktusa nosaukums. Šie kaktusi atrodami tikai atseviš­ķos -> Saldā tuksneša apvidos un aug tikai īpaši dziļi zem jūras līmeņa tādās vietās, kur ir nodrošināta spēcīga saules gaisma un augsne bagātīgi satur cukuru. Šiem hibrīdaugiem ir ļoti augsta uzturvērtība un piemīt citas īpašības, ko sevišķi ciena jampampi.

Jampampi* pārtika gandrīz tikai no šīm zilajām kaktussēnēm, un, tā kā es tagad biju tāds kā goda jampamps, tad tās kļuva arī par manu galveno barību. Galu galā mēs atradāmies tuksnesī, nekādas citas ēdmaņas faktiski nebija; zināms, varēju arī laizīt cukurpūderi vai ķert un cept elek­triskās odzes vai skorpionhidras.

Pampampi Saldajā tuksnesī auga bezmaz zem kura katra lielāka akmens, tiem allaž bija sezona, un tos bija viegli ievākt un konservēt. Kārtīgi saēdoties pampampus (un jampampi, kā viegli saprast, tos ēda daudz un dikti), iestā­jās tāda kā padumja aizgrābtība. No vienas puses, visam redzamajam un notiekošajam kaut kā uzrodas daudz lielāka vērtē, nekā patiesībā pienāktos, bet, no otras — viss šķiet diezgan smieklīgs. Lielais vairums jampampu pastāvīgi at­radās dedzīgas ekstāzes stāvoklī, un mums bieži vajadzēja apstādināt visu karavānu, jo kāds no jampampiem bija iegrimis kaktusa lapas vai cukurpūdera sēres vērošanā un neparko nebija izkustināms.

Karavānā nemitīgi bija dzirdama sprauslāšana un ķiķi­nāšana, laiku pa laikam kādam uznāca milzīga smieklu lēkme. Krampjainas smiešanās gadījumā karavāna parasti apstājās. Bija labi zināms, ka jampamps tādā stāvoklī ir gluži

bezpalīdzīgs un tādu vienu pašu tuksnesī nevar laist — tā varēja gadīties ar kuru katru. Daža laba smieklu lēkme ilga vairākas stundas no vietas, nereti upurus vajadzēja piesiet pie kamedāru kupriem, citādi tie nebija piedabūjami kustēt uz priekšu. Citreiz atkal lēkme bija tik lipīga, ka visa ka­ravāna vārtījās pa zemi ar krampjiem diafragmas apvidū. Tādēļ uz priekšu mēs virzījāmies pagalam gausi. Tomēr

pampampi nodrošināja to, ka jampampi vispār kustēja uz priekšu. To ietekmē vienkārša iešana kļuva par kaut ko maģisku: varēja stundām ilgi iet un nenogurt, turklāt gara­stāvoklis visu laiku bija brīnišķīgs. Pat neizturamā svelmē kārpoties augšā cukurpūdera kāpā, bija tāda sajūta kā pa­staigājoties pa Mēnesi ar trīs metrus garām košļājamās gu­mijas kājām.

Daudzpusīga sēne

Pampampi, starp citu, ir ļoti gardi. Garšas ziņā tie ir kaut kur starp tunci un cūkgaļas desiņām ar vieglu, apetītlīgu salvijas aromātu. Necepts un nevārīts tas iedarbojās visspēcīgāk, savukārt visgaršīgākais tas bija cepts vai vārīts, tiesa, arī efekts tad bija pavisam neliels. Vēl pampampus var grilēt, tvaicēt, savārīt biezenī un apceptus marinēt eļļā. Izkaltētus un hermētiski iepakotus tos var glabāt bezmaz mūžīgi, vēl ilgāk var uzglabāt pampampu koncentrātu — pulverī samaltu un ar sāls un skudrueļļas palīdzību saveltu lodītēs, kuras pēc tam var košļāt stundām ilgi. Savārot ar tuksneša cukuru un vaniļu, pēc tam atdzesējot un salaužot gabaliņos, variegūt gardum gardas pampampu bombongas. Pavisam smalki samaltas sēnes var izmantot kā garšvielas pampampu ēdieniem, tiesa, tas man šķita apmēram tikpat saprātīgi kā citronu aizdarīt ar citronu sulu. Galvenais, vajadzēja uzmanīties no ērkšķiem, tie ir ārkārtīgi indīgi. Sa­duroties ar tādu ērkšķi, tu vienkārši nogāzies no kājām un esi pagalam jau tad, kad vēl neesi novēlies zemē. Tomēr atērkšķoti pampampi ir pilnīgi nekaitīgi, tātad, īsi sakot, vajag vienkārši izknibināt asakas.

Ar vienu man sākumā lāgā neveicās, proti, ar jāšanu uz kamedāra. Sēdēt šī tuksneša kuģa mugurā nepavisam nav ērti, un tas prasa ilgu un diktu pierašanu.

Jājot ar zirgu, ir sajūta, ka tas kustas klasiskās mūzikas pavadījumā, turpretim kamedārs, šķiet, klausās dzērāja rībi­nātas bungas. Kājas tas liek pilnīgi patvaļīgi, te priekšējo, te pakaļējo, un tādēļ nemitīgi pagriežas galīgi šķērsām. Tas zvārojas pa labi, zvārojas pa kreisi, ieklūp ceļos un izslējās taisns — ja man dzīvē vispār kādreiz ir licies, ka piemetusies

jūrasslimība, tad ne jau uz kuģa atklātā okeānā, bet gan tuksneša vidū, kamedāra mugurā.

pampampu noslēpums