Kapteiņa Zilā lāča trispadsmit ar pus dzīves

Ap nometni, gaudodami un sarkani zalgojošās acis zibi­nādami, klīda smilšu koijoti, klaburčūskas grabināja astesgalus, cirpstināja tūkstošiem drausmīgu circeņu, smiltīs viss krakšķēja un švīkstēja, jo naktī tuksnesī pamostas visa dzīvā radība, kas pa dienu ir gulējusi savās paslēptuvēs. Pati ar sevi aizrautīgi dejoja septiņastaina skorpionhidra, acīmre­dzot vēl dzirdēdama jau apklusušo mūziku.

Ap ugunskuru virpuļoja pūdertauriņi, visi iespējamie kukaiņi izlīda no smiltīm, ziņkārīgi tiekdamies nonākt tuvāk ugunij. Pār akmeņiem klupšus krišus rāpoja garkāju zirnekļi, spīļastes un indīgas ķirzakas grūstījās par vietām pirmajās rindās.

Jampampi par to daudz nelikās zinis. Viņi bija cieši iemumificējušies savos audekla apsējos un svētlaimīgi krāca, turpretim es satraucies nespēju novērst acis no sīko radību ņudzoņas. Koša varavīksnes čūska manāmi tīkoja pielīst man tuvāk; es cirtu ar nūju, un tā pamuka uz uguns­kura pusi. Tumsā neko neredzēdams, man apkārt klende­rēja resns tarantuls, arī to es ar nūju aizdzinu prom. Četras lielas smilšu kodes dancoja man tieši virs galvas, circe­nis — tik liels kā maizes klaips — pārlēca man pāri un labi ja metra attālumā uzsāka savu neizturami kaitinošo vakara dziesmu.

Pamazām sāku saprast, ka neesmu radīts dzīvei tuks­nesī. Atlika vienīgi cerēt, ka mēs jau pavisam drīz nonāksim kādā pietiekami zīmīgā vietā, lai es varētu saprast, kur at­rodos, un tālāk iet savu ceļu. Visu laiku cītīgi paturēju acīs tuvāko apkārtni. Gulēšu rīt, sēdēdams kamedāra mugurā. Ja v'ēl kādam nejaukam kustonim sagribēsies meklēt manu tuvumu, mana nūja tam parādīs, kas ir pieklājīga uzvedība.

Tikai pāris metru atstatumā sakustējās smiltis. Tur droši vien kāds aizgulējies kukainis rakās laukā no zemes, lai nāktu saviem biedrīšiem palīgā mani terorizēt. Ļoti uzma­nīgi vēroju rakšanās norisi. Zemē parādījās mazītiņš krāterītis. Taču tas, kas izlīda laukā, nebija nekāds kukainis. Tas bija pirksts.

"Līdz šim neaprakstīto Camonijas un tās apkaimes brīnumu, būtņu un fenomenu leksikona", apkopojis un izdevis prof. Dr. Abduls Naktigalgals

Smilšu cilvēki: paši nejaukākie no visiem nejaukajiem -> Saldā tuksneša radījumiem, domājams, irtā dēvētie pazemes smilšu cilvēki. Pazemes smilšu cilvēki rodas un pamostas, ja pastāv četri priekš­nosacījumi:

1.   Domājošās smilšu slīkšņas. Pirmais priekšnosacījums ir -> do­mājošās smilšu slīkšņas. Vislielākās domājošo smilšu slīkšņu atradnes Camonijā atrodas -» Nezkantes plašajās smilšu slīkšņās un atsevišķos -> Saldā tuksneša apvidos.

2.   Līķi ar šaubīgu pagātni. Otrais priekšnosacījums ir, lai šajās slīkšņās galu būtu dabūjusi viena vai vairākas personas, kas dzīves laikā izcēlās ar riebīgumu.

3.   Sakalšana. Trešais priekšnosacījums ir, ka gadsimtu gaitā ār­kārtīgi lielā karstuma iespaidā smilšu slīkšņai ir jāsacepas kopā, kļūs­tot par cietām, noturīgām smiltīm, un jāizsūc no slīkoņu skeletiem prāta spējas.

4.   Upuris. Ceturtais priekšnosacījums ir, ka virs smiltīs nozudušā skeleta uz naktsguļu apmetas viena vai vairākas personas.

Ja pastāv visi četri priekšnosacījumi, tad rodas fenomens, kas Grālzundes demonoloģijā tiek dēvēts par "ļaundabīgo atmodu". Ske­leti, līdzīgi ērcēm, pavadījuši ilgu laika periodu dziļa miega stāvoklī, pamostas, izrokas zemes virsū un nogalē visus, kas saldi dus nevainī­bas miegā.

"Ļaundabīga atmoda"

No smiltīm izlauzās otrs pirksts, tad trešais, ceturtais un vispēdīgi visa roka.

Tad uzreiz zeme iegruva stipri plašākā apvidū. No tās iznira galvaskauss. Tas pats notika vairākās vietās ap no­metnes ugunskuru. Visi sīkie kustoņi nozuda nakts tumsā. No zemes jau rēgojās ģindeņi. Gar kauliem vēl karājās to kādreizējo drānu paliekas, rūsainu ķēdīšu bruņukrekli un ķiveres. Daži pat vicināja robainus zobenus, un tādējādi kļuva skaidrs, ka smilšu slīkšņas upuri reiz bijuši tuksneša pirāti.

Te notika smilšu cilvēku atmoda.

"Uzmanību!" es iekliedzos. "Trauksme!"

Pirmais skelets jau bija izracies no zemes. Visi tā kauliņi bija aplipuši ar smilšu garozu, un tādēļ tas izskatījās īpaši

spokaini un nedabiski. Ģindenis atmeta miroņgalvu un kla­bināja zobus; skeletu aprindās tādu uzvedību uzskata par uzvarošu smiešanos.

Jampampi bija pierausušies kājās un miegaini mīdījās, skriedami cits citam virsū. Visapkārt no zemes līda arvien jauni un jauni ģindeņi.

Smilšu cilvēki [turp.]: kā jau tika minēts, viens no smilšu cilvēka rašanās priekšnosacījumiem ir šaubīgs raksturs. Visbiežāk tie ir bijušie laupītāji, tuksneša pirāti vai slepkavas, kas šajā neapdzīvotajā pasau­les malā ieradušies, bēgdami no pelnītā soda. Ja klāt vēl pieliek smilšu slīkšņu nelāgās īpašības, tiek iegūta būtne, par kuru asinskārīgāku grūti iedomāties.

Jampampi pīkstēja un spiedās kopā, taču pat nemēģināja ķerties pie ieročiem. Viņi bija tik miermīlīgi, ka slepkavīgam skeletam nespēja stāties pretim. Salīduši ciešā bariņā, tie vai­manādami skatījās, kā apkārt sarodas arvien vairāk kaulukambaru. %